Atslēgas vārds skolēniem – NEPADODIES

LIENE LOTE

Ziemas brīvlaiks nācis lēniem un smagiem soļiem. Attālinātās mācības šoruden kļuva par izaicinājumu ne mazums skolēniem valstī. Jaunieši pagura, zaudēja motivāciju un nespēja tik viegli kā pavasarī saņemties ikdienas darbiem.

Ar skolas psiholoģi Innu Rezgali meklējam atbildes uz jautājumu, kā motivēt skolēnus? Kā atbalstīt skolotājus un vecākus? Psiholoģe norāda, ka vispirms būtu jāsāk ar darba vides iekārtošanu, apdomājot visu nepieciešamo inventāru.

“Katram ģimenē tas ir individuāli – darba galds, rakstāmpiederumi, dators un citas būtiskas lietas attālinātās mācīšanās laikam. Un nav svarīgi, cik liels būs mūsu birojs jeb darba vieta, taču tai jābūt ērtai un pielāgotai videi, kas rosina mācīties. Bez iepriekš nosauktajām lietām būtiski, ka mūsu darba vietā ir arī kaut kas iedvesmojošs – kāda fotogrāfija, mīļlietiņa, talismans vai špikeri mācībām. Jo šis kļūst par skolēna biroju, kurā notiek nopietns mācīšanās process,” saka Inna.

Otra būtiska lieta – dienas kārtības izveide. To psiholoģe jebkura vecuma bērniem rosina izveidot kopā ar vecākiem. Turklāt šajā dienas kārtībā ir jāparedz gan mācīšanās laiks, gan ēšanas un atpūtas pauzes, gan fiziskās aktivitātes un laiks veselīgam miegam. “Šis viss ir ļoti būtiski attālinātās mācīšanās laikā. Vecāko klašu skolēni var atļauties intensīvāk strādāt ilgāku laiku ar mazākām atpūtas pauzēm, bet tomēr pamatskolas mazāko klašu skolēniem vai pavisam mazajiem bērniem ir jāieplāno regulāra atpūta starp mazākiem mācību posmiem. Bet dienas kārtība nozīmē visas iepriekšminētās aktivitātes, ko paredz cilvēka dienas ritms,” uzsver psiholoģe.

Bez dienas kārtības ir ļoti jauki un noderīgi ieviest pārredzamu nedēļas plānojumu. Ir labi, ja ir šāda lapa, kurā parādās visas nedēļas dienas un plānotās mācību stundas, privātās Zoom nodarbības, kā arī ģimenes aktivitātes ir kaut kur acu priekšā un skolēns to redz un apjauš savas nedēļas kontekstā. “Prasmes plānot savu laiku, dzīvi skolēniem ir vēl tikai attīstības procesā. Līdz ar to šis attālinātās vai pašvadītās mācīšanās laiks ir tāds, kurā vecākiem savi bērni ir jāatbalsta vairāk nekā ikdienā, kad visas rūpes un plānojumu uzņemas skola un skolotāji. Tādēļ nevajag domāt, ka mūsu bērni mēneša vai divu laikā uzreiz iemācīsies to, ko mēs esam mācījušies pusi no savas dzīves,” saka Inna un uzsver, ka vēl attālinātās mācīšanās laikā svarīga komponente ir sadarbība ar skolotājiem. Skolotājiem ir jābūt sasniedzamiem arī attālinātās mācīšanās laikā. Tas skolēnam ir svarīgi. Tāpat būtiska ir arī skolēnu sadarbība ar vecākiem, kuri šajā laikā ir savu bērnu atbalsts.

“Pie pašvadītas mācīšanās noteikti varam uzsvērt vārdu “pats”. Tas noteikti ir treniņš pašam. Vispirms domāju pats, tad pajautāju draugam un tikai pēc tam skolotājam vai vecākam. Attālinātās mācīšanās laikā skolēnam attīstās vairākas lietas. Viena svarīga – mums jāpajautā savam bērnam un jānoskaidro, kas ir tas, ko viņš pats prot un kas viņam padodas. Cik ilgi viņš var lasīt? Cik daudz no izlasītā viņš saprot? Cik ilgi var rakstīt vai rēķināt? Tiešām jāsaprot, cik minūtes skolēns pats var koncentrēties darbam. Un tas nozīmē, ka skolēns izmēra savas prasmes dotajā brīdī ar domu, ka turpmāk viņš trenēs savas uzmanības vai spēju noturību. Un tas ir būtiski tādēļ, lai citi no skolēna negaida kaut ko neiespējamu, kas pašam liks ātri zaudēt drosmi. Un šo lietu neizprotot, bērni ātrāk teiks, ka viņi nevar, nezina, nesaprot. Un noteikti dienas beigās bērnam vajag pajautāt ne tikai par jaunajām zināšanām, ko viņš dienas laikā ir apguvis, bet arī par šīm prasmēm.  Vai sajuti, ka biji pacietīgāks? Ka tik ātri nepadevies? Un atslēgvārdi patiešām ir – būt pacietīgam un nepadoties,” uzsver psiholoģe, sakot, ka būtiski ir arī veikt nelielu analīzi dienas vai nedēļas beigās par to, kas izdevās un ko vajag darīt citādāk. Ja kaut kas neizdevās, bet metode bija laba, tad sev apsolīt, ka es turpināšu un viss sanāks.

“Sevi ir jāprot uzslavēt un pajautāt, ko es varu darīt citādāk, ja mani, piemēram, traucē kaut kādi ārējie apstākļi. Piemēram, neņemt rokās telefonu, neatbildēt uz katru īsziņu, nelaist kaķi istabā vai paēst nedaudz vēlāk, kad darbs ir pabeigts. Būtiski ir arī neaizmirst par savām emocijām. Gan izpriecāties, gan lepoties, gan ļauties gandarījumam, gan just bailes, garlaicību, grūtības un visu pārējo,” saka Inna.