PRIEKA FENOMENS

Ar skolas psiholoģi Innu Rezgali runājam par to, kā mācīties būt priecīgiem un kā iemācīties krāt prieku. Gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem.

Inna stāsta, ka nesen kādā sarunā ar kolēģi pārrunājusi kādu pētījumu par prieku no neirozinātnes aspekta. Tas viņai par šo tematu licis aizdomāties par to, ka ikviena cilvēka spēju izjust prieku var izmērīt, izmantojot konkrētus kritērijus.

“Pirmais kritērijs, cik ātri mēs spējam izjust prieku. Katrs pats sev var uzdot šo jautājumu, ņemot par piemēru skalu no nulles līdz desmit. Otrs kritērijs, cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai no bēdīga emocionālā stāvokļa spējam atkal sākt smaidīt un priecāties. Trešais – cik cilvēkam ir liela spēja nokoncentrēties uz apņemšanos, ka šodien būšu priecīgs (apmierināts) un nekas mani no tā “neizsitīs,” saka Inna un atklāj ceturto mērījumu. Proti, tas saistīts ar to, cik lielā mērā izmantojam savu prieku un to pārvēršam dāsnumā. Ja esam priecīgi, vai spējam iepriecināt citus cilvēkus? Vai spējam vairāk pasmaidīt, atbalstīt, uzmundrināt, tā daloties ar savu prieku un labsajūtu.

“Savukārt varam runāt par trīs dažādiem veidiem, kā izmantojam savu prieku un pārvēršam to dāsnumā. Pirmkārt, tas izpaužas došanā otram. Dāvanas, praktiskas lietas, finansiāls atbalsts, arī tas rada cilvēkam prieku. Otrs dāsnuma veids – mūsu veltītais laiks kādam citam. Un trešais dāsnuma veids izpaužas, kad iedrošinām, atbalstām, uzmundrinām citus cilvēkus,” skaidro psiholoģe.

Runājam arī par to, ka bieži prieks tiek definēts kā konkrēts prāta stāvoklis, kas  nozīmē, ka cilvēks to pats var ietekmēt.  Gluži tāpat kā cilvēks spēj nodoties skumjām, kultivējot šo prāta stāvokli, vai “uzkurināt” neapmierinātību un dusmas.

“Mēdz gadīties, ka netiekam pāri kādai neveiksmei, pakāpeniski sākam prātot, ka varbūt neviens mūs nemīl, visi mūs ir pievīluši… klausāmies attiecīgas noskaņas mūziku... un šādi patiešām spējam sevi uzturēt skumju un aizvainojuma stāvoklī. Taču te vēlos uzsvērt, ka arī prieks ir konkrēts prāta stāvoklis, kas jāmācās stimulēt. Un te katram pašam jāapzinās, kas šādu stāvokli mūsos nostiprina – īpaša mūzika, laba filma, kāda sporta aktivitāte, svešvalodas apgūšana, krustvārdu mīklu minēšana vai jebkas cits! Turklāt pietiek ar  20 minūšu aktivitāti, lai cilvēks sajustos labāk,” norāda Inna, sakot, ka lieliski noder arī pozitīvu atmiņu atcerēšanās, kas arī prātam liek reaģēt un sūtīt smadzenēm pozitīvus signālus.

Cilvēki ir atšķirīgi, arī veidi, kas viņus iepriecina. Psiholoģe norāda, ka tiek izdalīti vairāki baudu veidi – ķermeniskie (ķermeņa jutekliskais prieks - SPA, masāža uc.), estētiskie (viss skaistais, būšana dabā uc), intelektuālie (kad kaut ko jaunu iemācāmies), rotaļīgie (spēles, dauzīšanās). “Un protams, prieks ir saistīts ar emocionālo baudu, ko sniedz attiecības, draudzība, mīlēšana, veiksmīga sadarbība tādēļ ir svarīgi, ka līdzās mums ir pozitīvi un jauki cilvēki,” bilst Inna un vaicāta, kādēļ tomēr ir tādas dienas, kad mums šķiet, ka nekas īsti mūs neiepriecina, atbild: “Mēs nereti pārlieku steidzamies sniegt vērtējumu par kādu lietu, notikumu, un nepaturam atvērtu savu prātu. Sakot, ka viss ir slikti vai kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta, mēs patiesībā varbūt neapjaušam, ka šis scenārijs ir veiksmīgākais. Lai šo labāk saprastu, der izlasīt stāstu par zemnieku un zirgu, kas man pašai liekas ļoti pamācošs.”

Autore: Liene Lote