NĀC MĀCĪTIES VIDUSSKOLĀ
Kad 2013. gadā skola sākās ar 1. un 2.
klasi un vienu 5-6 gadīgo pirmsskolas grupu, mūs sauca par ‘sākumskolu’. Tad
pienāca mācību gads, kad vecākie skolēni bija izauguši līdz 7. klasei un skola
augot kopā ar viņiem kļuva par ‘pamatskolu’. Šogad esam tajā vietā, kur nākamais
solis ir vidusskola.
Pavisam drīz publiskosim plašāku informāciju. Sekojiet līdzi.
KĀPĒC?
Lai cik neticami skolu dibinot likās, ka
šī skola kādreiz varētu būt vidusskola, tad šobrīd mēs tam esam pavisam tuvu. Domu
par vidusskolu esam apsvēruši un domājuši visus skolas pastāvēšanas gadus,
sprieduši par to dažādi, atkarībā no komandā valdošā optimisma, reālisma vai
drosmes devas.
Kāpēc
brīdi, kad viss ir pieejams ‘onlinā’ vairāk un labāk kā jebkad, mums ir
vajadzīga klātienes skola? Kādas vajadzības tai jāapmierina un kādi mērķi
jāsasniedz? Pirmkārt, un galvenokārt – cilvēcīgie! Kā atzīst skolēni ne tikai
mūsu skolā, bet arī citur, kur skolotāji ar viņiem sarunājās – “ideālā klasē
jābūt svaigam gaisam, tīram ūdenim, galdam, krēslam, grāmatām un dzīviem
cilvēkiem, kuri savā starpā sarunājas un domā. Vismaz vēstures priekšmetā
ģimnāzijas vecākajās klasēs nekas nav vērtīgāks un skaistāks par tekstu, kurš
uzrakstīts uz baltas lapas, un klusumu, kurā domas tiek izdomātas līdz galam.”
[atsauce 1]
KAD?
Tagad. Mūsu pirmie 9.klases beidzēji 2021. gada 1.septembrī grib mācīties tālāk. Grib darīt to jēgpilni, samērīgi un mūsdienīgi. Laika izveidošana nav daudz, bet var paspēt.
KĀ?
Skolas vide (šobrīd arī attālināto mācību
ritms un izpildījums) kopā ar pieaugušo attieksmi veido mūsu skolas īpašo
mācību pieeju. Cēsu Jaunā pamatskola mācību procesu organizē atbilstoši Valsts
Vispārējās izglītības standartam un priekšmetu paraugprogrammām. Tas nozīmē, ka
saturs nav un arī nebūs alternatīvs. Atšķirīga ir skolas komandas attieksme –
vēlme meklēt labāko mācīšanās veidu, kas attīsta katra audzēkņa atbildību,
prasmes un rada nenovērtējamu pieredzi. Šo pieeju turpināsim arī attīstot
vidusskolas ideju. Un paši jaunieši uzsver – skolotāja personībai,
dzīvespriekam, īstai, patiesai interesei par dzīvi un jauniešiem ir izšķiroša
nozīme. Arī vidusskolai ir jābūt vietai, kur skolēnu ciena un tic, ka viņš var.
Te es absolūti piekrītu, ka “skolās un augstskolās ir jāstrādā nenormālajiem, proti, nenormāli talantīgajiem, aizrautīgajiem un cilvēciski apdāvinātajiem. Cilvēkiem, kas no savas citādības ne tikai nekaunas, bet uzskata to par dāvanu un lieto kā darba instrumentu citu cilvēku potenciāla atvēršanai un uzplaukumam. Jo izglītības uzdevums nav diktēt normu, bet palīdzēt katram atrast sevi lielajā skalā no nulles līdz bezgalībai. Nevis gatavot "profesionāļus" atbilstoši tirgus prasībām, bet atrast un izcelt tos, kuri radīs jaunas profesijas un jaunas cilvēciskās darbības sfēras.” [atsauce 2]
Atsauces 1. Mikus Solovejs. Skolotāja piezīmes tālmācībā
2. Vents Sīlis. Normālie un ne-normālie
https://www.facebook.com/permalink.php?story_fbid=725905747836748&id=100012519877351