6 mīti un dažas patiesības par mācību procesu 2020. gadā

IVO RODE

Kad nu visi ir jau paspējuši izteikt savas domas par to, kas šobrīd notiek izglītībā, runājot daudz un par visu, vēlos piedāvāt arī dažas savas atziņas. Pieskaršos pāris tematiem, jo mans skolotājs profesors Deniss Hanovs jau pirmajā kursā aicināja neaizmirst par principu “mazāk ir vairāk”. Un skolotājs ir jāklausa.

Šis ir normāls mācību gads un tas tā arī jāuztver!

Neesmu drošs, vai kāds kaut ko no tā, kas šobrīd notiek, uztver normāli. Drīzāk mēs visi cenšamies joprojām palikt normāli. Lai gan septembris iesākās visai mierīgi, tomēr Damokla zobena svaru virs izglītības nozares galvām mēs jutām visi. Mēs bijām gatavi, ka jebkurā brīdī un dienā mācības var turpināties attālināti, bet kurš varēja padomāt, ka notiks kaut kas pa vidu starp klātieni un tālumu, turklāt ar visai garu iesildīšanās procesu. Vispirms jau septembra otrā nedēļa atnesa pseidokovidu. Tas ir tāds kovids, kad bērnam ir iesnas un bailēs no kovida visi savas atvases atstāj mājās. Septembrī, oktobrī klases bija pustukšas. Tad nāca skolotāju slimošanas vilnis, visbeidzot sāka saslimt visa valsts. Attālinātās mācības 7.-9.klasēm šķiet šajā brīdī kā medusmaize, ja salīdzina ar to, kas notiek klātienē. Maskas, metri, vaļēji logi, spirta aromāts gaiteņos, saplaisājusi roku āda un lielisks balss skaļuma treniņš, cenšoties uzrunāt klātesošos caur tekstilu. Maska tomēr ik pa brīdim bija jānoņem, it īpaši tajos brīžos, kad ar savu sejas izteiksmi vēlies pavēstīt kaut ko, ko runātais vārds nespēj. Tātad, ar pirmo klasi - ik pēc 20 sekundēm jāpavelk maska uz leju uz 3 sekundēm un tad atpakaļ. To varēja izdarīt brīžos, kad esi maksimāli tālu no skolēna, netīšām kāds elpas piliens neaizlidotu bērnu virzienā. Bet mēs tikām galā. Un īpaši nesūdzējāmies. Labāk tā, nekā mazajiem gatavot attālinātos darbus. Bet vai tas kādam likās normāli? Noteikti! (lasi ar ironiju) Vai šo to nepaspējām, šis tas palika aiz borta un šis tas tika pārcelts uz labākiem laikiem? Noteikti! (lasi bez ironijas).

Attālinātās mācības, kovids un globālā histērija ilgtermiņā negatīvi ietekmēs mūsu bērnus

Iepriekš minēju, ka nekas nav normāls, bet vai varam sacīt, ka “viss ir slikti”? Mācības notiek, lai gan esam no daudz kā atteikušies, taču  pats pamats ir un vienmēr tiks saglabāts - bērni piedalās izglītības procesā, kurā mēs mācām bērnus mācīties, domāt, analizēt, izvērtēt, rēķināt, izpētīt, prezentēt, utt. Tas nekur nav palicis. Nē, šī paaudze nebūs idioti! Nē, viņiem nebūs milzu robu, nē, viņi nebūs palaiduši garām prasmes un zināšanas, kas viņu dzīvēs būs izšķirošas. Mācīties klātienē ir labi, bet mācīties attālināti vai maskā nav nekas šausmīgs. Turklāt, nenoliegsim, ka šis process mums ir iemācījis ļoti daudz, ir daudz jaunu prasmju, zināšanu, atziņu, kuras skolēni ieguvuši mācoties no mājām. Lūdzu, nenovērtēsim tās par zemu.

Kompetenču pieeja a.k.a jaunais saturs a.k.a. skola2030 visu atrisina un ir liels solis progresa virzienā

Tas atrisinājis tikai dažas lietas un sarežģījis citas. Man, piemēram, tas viss ļoti patīk, saredzu jaunajā pieejā lielāku struktūru, sakārtotību, loģiku, secīgumu. Tā kā es mācību grāmatas un citu cilvēku radītos mācību līdzekļus lietoju tikai stundu gatavošanās procesam, bet skolēniem dodu paša sagatavotus tekstus un uzdevumus (atskaitot attēlus un video), jūtos tā, it kā jaunais saturs būtu kā radīts tieši man. Bet tā nejūtas visi. Daudziem šis process šķiet sasteigts, citiem pietrūkst mācību līdzekļu, mācību grāmatu, daudziem, kas izstrādājuši savu sistēmu un kārtību, jaunās kārtības sagremošana prasīs ilgu laiku. Rezultāts - vieni (Cēsu Jaunā skola) ir ieguvēji, citiem - pedagogu trūkums un apjukums padziļinās. Šķiet, nekas nav tikai balts vai melns. Mēs Jaunajā skolā jauno saturu par jaunu neuztveram jau sen. Pat neturam par mērķi vai objektīvu, drīzāk kā paraugu un iztikas minimumu, saprotams, jo te visi ir jauni, bet pazīstu daudz ne-jaunus, bet brīnišķīgus skolotājus, kas nav tik entuziastiski kā es un vai šis mācību gads bija īstais, kad to uzsākt, arī manas domas dalās.

Vecāko klašu skolēni var normāli mācīties attālināti

Jā un nē! Var, bet cik ilgi? Var, bet kāds atbalsts viņiem tiek sniegts? Var, bet vai visi? Var, bet kādā formā un intensitātē? Var, bet pedagoga autoritāte un personība ir neaizvietojami. Var, bet ar samērā biežiem klātbūtnes mirkļiem. Esam novērojuši, ka vissvarīgākais elements bērna pedagoģiskajā dzīvē ir nevis uzdevums vai darba lapa, vai rezultāts vai atzīme, vai vēl kas cits, bet pedagogs. Āmen! Es to pateicu, beidzot! Bērni var visu un visādi, bet tieši pedagoga klātbūtne, veids kādā viņš runā, skatiens, žesti, humors, uzslava, uzsitiens uz pleca, īsa saruna par aktuālo, smaids, humors ir neaizvietojami. Cenšamies uzdevumus dažādot, slodzes samazināt, palielināt, dot darba lapas, uzdevumi.lv, video uzdevumus, zoom stundas, projektus, eksperimentus un ko tik vēl ne. Bērni strādā, mācās, cenšas, bet motivācija un prieka līmenis lēnām krītas. Un tad mazā spožā zvaigznīte - individuāla satikšanās ar pedagogu uzlādē baterijas un darbs atkal var turpināties.

Tie, kuriem labi attīstītas patstāvīgā darba prasmes, var un varēs mācīties paši un patstāvīgi

Varēs, bet vislabāk to varēs darīt piemērotā vidē. Ir daudz runāts par to, ka mācīties var jebkur, katrs sev vēlamā laikā, veidā, ja ir patstāvīga darba prasmes. Piekrītu par visiem, izņemot par jebkur. Mācīties jau var, bet vislabāk mācīties ir vidē, kas ir atbalstoša un piemērota mācību procesam. Tāpēc esam lēmuši, ka 2021.gadā durvis vērs Cēsu Jaunā vidusskola. Mērķis ir vienkāršs - jauniešiem, kuri ir aktīvi, savā dzīvē jau dara vai vēlas darīt visādas foršas lietas ārpus skolas, būtu vieta un vide, pedagogi, kas viņus atbalstītu, ļaujot pašiem vairāk organizēt savu mācību procesu. Par šo noteikti runāsim vēl nākotnē, bet pagaidām vēlos teikt, ka, manuprāt, vide un pedagoga klātbūtne būs izšķirošie veiksmīga patstāvīgā mācību procesa nodrošināšanā. Pusaudzis var mācīties pats, ja viņam ir kur, ja viņam ir kas palīdz (jā, arī tas skaitās, ka viņš mācās pats. Pats nekad nenozīmē pilnīgi viens pats. Nekad!)

Mācīties ir forši!

Ne visi pie šīs atziņas dzīves laikā nonāk, bet tie, kas nonāk, ir ļoti laimīgi cilvēki. Kā saka mūsu pirmsskolas pedagoģe Linda, svarīgi ir noķert to mācīšanās kaifu. To superīgo sajūtu, ka tu kaut ko dari, izdari, domā un izdomā, mācies un iemācies. Šķiet nekad tik daudz neesmu iemācījies, kā mācot un gatavojoties mācīt. Lai cik normāli vai nenormāli viss šis, kas notiek šķistu, mēs esam tik daudz no šī laika iemācījušies. Mēs, ar to es domāju visu Cēsu Jaunās skolas komandu - skolotājus, bērnus, vecākus! Šobrīd vairāk kā jebkad novērtējam šo brīnišķīgo iespēju mācīties, iet uz skolu, vest uz skolu bērnus, pildīt mājasdarbus, pārrunāt dienā piedzīvoto, palīdzēt izlabot kādu parādu. Pat pačīkstēt par to, kā skolotājs ir bijis stingrs, ir forši. Alternatīva ir nemācīties, tad tava dzīve ir mājas, mājas, mājas, veikals, mājas, mājas. Mācīties ir forši, visforšāk!