6 mīti un dažas patiesības par mācību procesu 2020. gadā
IVO RODE
Kad nu visi ir jau
paspējuši izteikt savas domas par to, kas šobrīd notiek izglītībā, runājot
daudz un par visu, vēlos piedāvāt arī dažas savas atziņas. Pieskaršos pāris
tematiem, jo mans skolotājs profesors Deniss Hanovs jau pirmajā kursā aicināja
neaizmirst par principu “mazāk ir vairāk”. Un skolotājs ir jāklausa.
Šis ir normāls mācību
gads un tas tā arī jāuztver!
Neesmu drošs, vai kāds
kaut ko no tā, kas šobrīd notiek, uztver normāli. Drīzāk mēs visi cenšamies
joprojām palikt normāli. Lai gan septembris iesākās visai mierīgi, tomēr
Damokla zobena svaru virs izglītības nozares galvām mēs jutām visi. Mēs bijām
gatavi, ka jebkurā brīdī un dienā mācības var turpināties attālināti, bet kurš
varēja padomāt, ka notiks kaut kas pa vidu starp klātieni un tālumu, turklāt ar
visai garu iesildīšanās procesu. Vispirms jau septembra otrā nedēļa atnesa
pseidokovidu. Tas ir tāds kovids, kad bērnam ir iesnas un bailēs no kovida
visi savas atvases atstāj mājās. Septembrī, oktobrī klases bija pustukšas. Tad
nāca skolotāju slimošanas vilnis, visbeidzot sāka saslimt visa valsts.
Attālinātās mācības 7.-9.klasēm šķiet šajā brīdī kā medusmaize, ja salīdzina ar
to, kas notiek klātienē. Maskas, metri, vaļēji logi, spirta aromāts gaiteņos,
saplaisājusi roku āda un lielisks balss skaļuma treniņš, cenšoties uzrunāt
klātesošos caur tekstilu. Maska tomēr ik pa brīdim bija jānoņem, it īpaši tajos
brīžos, kad ar savu sejas izteiksmi vēlies pavēstīt kaut ko, ko runātais vārds
nespēj. Tātad, ar pirmo klasi - ik pēc 20 sekundēm jāpavelk maska uz leju uz 3
sekundēm un tad atpakaļ. To varēja izdarīt brīžos, kad esi maksimāli tālu no
skolēna, netīšām kāds elpas piliens neaizlidotu bērnu virzienā. Bet mēs tikām
galā. Un īpaši nesūdzējāmies. Labāk tā, nekā mazajiem gatavot attālinātos
darbus. Bet vai tas kādam likās normāli? Noteikti! (lasi ar ironiju) Vai
šo to nepaspējām, šis tas palika aiz borta un šis tas tika pārcelts uz labākiem
laikiem? Noteikti! (lasi bez ironijas).
Attālinātās mācības, kovids
un globālā histērija ilgtermiņā negatīvi ietekmēs mūsu bērnus
Iepriekš minēju, ka nekas
nav normāls, bet vai varam sacīt, ka “viss ir slikti”? Mācības notiek, lai gan
esam no daudz kā atteikušies, taču pats
pamats ir un vienmēr tiks saglabāts - bērni piedalās izglītības procesā, kurā
mēs mācām bērnus mācīties, domāt, analizēt, izvērtēt, rēķināt, izpētīt,
prezentēt, utt. Tas nekur nav palicis. Nē, šī paaudze nebūs idioti! Nē, viņiem
nebūs milzu robu, nē, viņi nebūs palaiduši garām prasmes un zināšanas, kas viņu
dzīvēs būs izšķirošas. Mācīties klātienē ir labi, bet mācīties attālināti vai
maskā nav nekas šausmīgs. Turklāt, nenoliegsim, ka šis process mums ir
iemācījis ļoti daudz, ir daudz jaunu prasmju, zināšanu, atziņu, kuras skolēni
ieguvuši mācoties no mājām. Lūdzu, nenovērtēsim tās par zemu.
Kompetenču pieeja a.k.a
jaunais saturs a.k.a. skola2030 visu atrisina un ir liels solis progresa
virzienā
Tas atrisinājis tikai
dažas lietas un sarežģījis citas. Man, piemēram, tas viss ļoti patīk, saredzu
jaunajā pieejā lielāku struktūru, sakārtotību, loģiku, secīgumu. Tā kā es
mācību grāmatas un citu cilvēku radītos mācību līdzekļus lietoju tikai stundu
gatavošanās procesam, bet skolēniem dodu paša sagatavotus tekstus un uzdevumus
(atskaitot attēlus un video), jūtos tā, it kā jaunais saturs būtu kā radīts
tieši man. Bet tā nejūtas visi. Daudziem šis process šķiet sasteigts, citiem
pietrūkst mācību līdzekļu, mācību grāmatu, daudziem, kas izstrādājuši savu
sistēmu un kārtību, jaunās kārtības sagremošana prasīs ilgu laiku. Rezultāts -
vieni (Cēsu Jaunā skola) ir ieguvēji, citiem - pedagogu trūkums un apjukums
padziļinās. Šķiet, nekas nav tikai balts vai melns. Mēs Jaunajā skolā jauno
saturu par jaunu neuztveram jau sen. Pat neturam par mērķi vai objektīvu,
drīzāk kā paraugu un iztikas minimumu, saprotams, jo te visi ir jauni, bet
pazīstu daudz ne-jaunus, bet brīnišķīgus skolotājus, kas nav tik entuziastiski
kā es un vai šis mācību gads bija īstais, kad to uzsākt, arī manas domas dalās.
Vecāko klašu skolēni var
normāli mācīties attālināti
Jā un nē! Var, bet cik
ilgi? Var, bet kāds atbalsts viņiem tiek sniegts? Var, bet vai visi? Var, bet
kādā formā un intensitātē? Var, bet pedagoga autoritāte un personība ir
neaizvietojami. Var, bet ar samērā biežiem klātbūtnes mirkļiem. Esam
novērojuši, ka vissvarīgākais elements bērna pedagoģiskajā dzīvē ir nevis
uzdevums vai darba lapa, vai rezultāts vai atzīme, vai vēl kas cits, bet
pedagogs. Āmen! Es to pateicu, beidzot! Bērni var visu un visādi, bet tieši
pedagoga klātbūtne, veids kādā viņš runā, skatiens, žesti, humors, uzslava,
uzsitiens uz pleca, īsa saruna par aktuālo, smaids, humors ir neaizvietojami.
Cenšamies uzdevumus dažādot, slodzes samazināt, palielināt, dot darba lapas, uzdevumi.lv,
video uzdevumus, zoom stundas, projektus, eksperimentus un ko tik vēl ne. Bērni
strādā, mācās, cenšas, bet motivācija un prieka līmenis lēnām krītas. Un tad
mazā spožā zvaigznīte - individuāla satikšanās ar pedagogu uzlādē baterijas un
darbs atkal var turpināties.
Tie, kuriem labi
attīstītas patstāvīgā darba prasmes, var un varēs mācīties paši un patstāvīgi
Varēs, bet vislabāk to
varēs darīt piemērotā vidē. Ir daudz runāts par to, ka mācīties var jebkur,
katrs sev vēlamā laikā, veidā, ja ir patstāvīga darba prasmes. Piekrītu par
visiem, izņemot par jebkur. Mācīties jau var, bet vislabāk mācīties ir vidē,
kas ir atbalstoša un piemērota mācību procesam. Tāpēc esam lēmuši, ka 2021.gadā
durvis vērs Cēsu Jaunā vidusskola. Mērķis ir vienkāršs - jauniešiem, kuri ir
aktīvi, savā dzīvē jau dara vai vēlas darīt visādas foršas lietas ārpus skolas,
būtu vieta un vide, pedagogi, kas viņus atbalstītu, ļaujot pašiem vairāk
organizēt savu mācību procesu. Par šo noteikti runāsim vēl nākotnē, bet
pagaidām vēlos teikt, ka, manuprāt, vide un pedagoga klātbūtne būs izšķirošie
veiksmīga patstāvīgā mācību procesa nodrošināšanā. Pusaudzis var mācīties pats,
ja viņam ir kur, ja viņam ir kas palīdz (jā, arī tas skaitās, ka viņš mācās
pats. Pats nekad nenozīmē pilnīgi viens pats. Nekad!)
Mācīties ir forši!
Ne visi pie šīs atziņas
dzīves laikā nonāk, bet tie, kas nonāk, ir ļoti laimīgi cilvēki. Kā saka mūsu
pirmsskolas pedagoģe Linda, svarīgi ir noķert to mācīšanās kaifu. To superīgo
sajūtu, ka tu kaut ko dari, izdari, domā un izdomā, mācies un iemācies. Šķiet
nekad tik daudz neesmu iemācījies, kā mācot un gatavojoties mācīt. Lai cik
normāli vai nenormāli viss šis, kas notiek šķistu, mēs esam tik daudz no šī
laika iemācījušies. Mēs, ar to es domāju visu Cēsu Jaunās skolas komandu -
skolotājus, bērnus, vecākus! Šobrīd vairāk kā jebkad novērtējam šo brīnišķīgo
iespēju mācīties, iet uz skolu, vest uz skolu bērnus, pildīt mājasdarbus,
pārrunāt dienā piedzīvoto, palīdzēt izlabot kādu parādu. Pat pačīkstēt par to,
kā skolotājs ir bijis stingrs, ir forši. Alternatīva ir nemācīties, tad tava
dzīve ir mājas, mājas, mājas, veikals, mājas, mājas. Mācīties ir forši,
visforšāk!
Klases audzinātāja loma
Ikviens no mums atceras
pirmo, otro un, iespējams, arī trešo un ceturto klases audzinātāju savā mūžā.
Noteikti katrā vecumposmā klases audzinātāja loma ir bijusi atšķirīga un tomēr
vienmēr esam gaidījuši, ka arī skolā kāds par mums uzņemsies rūpes.
Par šo tematu diskusijā piedalījās
trīs mūsu skolas klases audzinātājas – Solvita Marija Sarkane, Jolanta Briša
un Una Dreiblate.
Kāda ir klases
audzinātāja loma?
Solvita: - Tā
ir būtiska, taču mēs paši savā ikdienā redzam, ka arī skolotājs ir cilvēks. Arī
skolotājs slimo, viņam ir ģimene un nākas skolēniem piedzīvot klases audzinātāju
maiņu. Bet vieta nepaliek tukša. Nāk cits kolēģis, ienesot citu auru.
Jolanta:
- Klases audzinātājs ir ļoti svarīgs katra skolēna dzīvē. Tas, kāds ir klases audzinātājs, tas ietekmē arī bērna,
pusaudža attīstības veiksmi. Audzinātājs ir arī tas, kurš veido mikroklimatu
klasē. Ja audzinātājs neizveido kontaktu ar katru skolēnu, tad tas bērns kaut kā
peld pa skolu, īsti nevienam nevajadzīgs. Pedagoģijā esmu nostrādājusi ļoti
daudzus gadus, turklāt dažādās mācību iestādēs. Varu teikt, ka esmu redzējusi dažādus
piemērus. Var gadīties, ka par autoritāti kļūst kāds priekšmeta skolotājs. Bet
arī tas ir labi. Bet labs klases audzinātājs kļūst par uzticības personu
skolēniem. Es vienmēr esmu centusies, lai skolēni zina, ka vismaz pie manis
viņi var vērsties jebkurā brīdī, ja vien tas ir nepieciešams. Turklāt arī
vecāki jūtas droši, ja bērnu nodevuši laba skolotāja rokās. Teikšu, ka klases
audzinātājs ir tilts starp skolu, priekšmetu skolotājiem, vecākiem un pašu
bērnu. Tā ir nemitīga sadarbība, ko vada klases audzinātājs. Ja bērns jūtas
labi klasē ar savu skolotāju, klases biedriem, viņš labi jutīsies arī skolā. Ja
vēl ģimenē viss ir labi, tad bērnam tiek dots pamats, lai viņš izveidotos par
veselīgu sabiedrības daļu. Bet jāsaka, ka tā ir arī savstarpēja ķīmija. Jo
skolotāja kā cilvēks var būt brīnišķīga, bet skaties – ar vienu klasi viss bija
labi, bet ar otru tik labi neveicas.
Una: - Es esmu vecāko klašu
skolēnu audzinātāja. Mana loma ir vairāk būt viņu draugam, bet piekrītu, ka
esmu tilts starp skolēniem un priekšmetu
skolotājiem, vecākiem. Vecāko klašu skolēniem arī būtiski ir radīt drošu vidi,
ļaut viņiem justies sadzirdētiem, uzklausītiem un saprastiem. Bet otra būtiska lieta – veicināt viņus
mācīties. Kā zināms, pusaudžu vecumā viņiem vissvarīgākā ir socializēšanās savā
starpā, nevis pats mācību process. Ir jāatrod balanss starp sociālo vidi, sevis
atrašanu un pierādīšanu un izglītošanās procesu. Mācīšanās un izaugsme nevar
palikt otrajā plānā. Tam arī klases audzinātājs pievērš lielāko uzmanību. Un šo
var panākt ne tikai viņus dzirdot un uzklausot, bet atdodot viņiem atpakaļ
atbildību. Turklāt ne vienmēr iesaistot tajā visā vecākus. Runājot par klases kolektīvu, domāju, ka
viņiem visiem nav jābūt labākajiem draugiem, bet drīzāk komandai, kas saliekot kopā savas stiprās
puses spēj tikt līdz rezultātam. Tas ir arī stāsts par emocionālo inteliģenci,
ka spējam otru pieņemt, atbalstīt, saprast utt.
-Vai klases audzinātājam vairāk
pieķeras skolēni vai viņu vecāki? Tas
varbūt atšķirīgs ir no vecumposma.
Una: - Vecāko
klašu audzēkņu posmā tie ir paši skolēni. Un skolēniem klases audzinātāji
noteikti kādā vecumposmā nomainās. Sākumā savstarpējās attiecības ir jāveido
pamazām un jāsaprot, pa kuru ceļu pie jauniešiem labāk pieiet. Bet tas ir
milzīgs izaicinājums. Cik skolēnu, tik dažādu pieeju un ceļu.
Solvita: - Mazāko
klašu skolēnu grupā noteikti vēl lielu lomu spēlē vecāki. Viņiem arī ir būtiski
regulāri izrunāties ar klases audzinātāju. Kā bērns jūtas? Kā viņam veicas
mācībās? Kas sagādā problēmas? Kā viņu atbalstīt? Bet, protams, ļoti cieši
klātstāvoši ir bērni, ar kuriem nemitīgi tiek risināti dažādi jautājumi,
problēmas, mazie strīdi.
-Kāda ir laba, nē,
vislabākā klases audzinātāja?
Una: - Tā,
kura vienlaikus spēj redzēt gan visus klases bērnus, gan parūpēties par to, lai
skolēns sekmīgi mācās un attīsta savas prasmes, zināšanas.
Jolanta: - Ir
jāizveido ar katru bērnu laba komunikācija jeb savstarpējās attiecības. Ir
jāizveido arī labas attiecības ar vecākiem. Ja tas izdodas, tad bērns arī
komfortabli var justies starp vecākiem un klases audzinātāju.
Una: - Lai
iepazītu bērnus un vecākus, lieliski darbojas mūsu skolā ieviestās individuālās
trīspusējās sarunas. Tādas kopīgās vecāku sapulces vairs nav tiešām aktuālas. Šāda
individuāla saruna ar skolēnu un viņa vecākiem iedod daudz gan sajūtu, gan
emocionālā un informatīvā ziņā.
Solvita: - Piestāvoša
savai klasei. Tas ir tas stāsts par savstarpējo ķīmiju.
Jaunākie ieraksti
-
6 mīti un dažas patiesības par mācību procesu 2020. gadā
20. jan. 2021 -
Klases audzinātāja loma
18. jan. 2021 -
Atslēgas vārds skolēniem – NEPADODIES
3. jan. 2021
Skaties mūs YouTube kontā
Cēsu Jaunajai skolai ir savs YouTube konts, kurā ik pa laikam ievietojam dažādas diskusijas un citu noderīgu informāciju.