Publiskās uzstāšanās prasmes

Mācīt(ies)prieks

Valda Malceniece,

CJS direktore

Oktobrī pie mums skolā viesojās kolēģi no Čehijas privātskolas. Un tikās ar mūsu vidusskolēniem. Jautāja, kā viņiem iet un kas viņiem patīk skolā? Biju klāt šajā sarunā un esmu droša, ka tā bija patiesība, ko jaunieši atbildēja. Viņi teica, ka viņiem patīk, ka skolotājiem piemīt ‘mācītprieks’. Saruna notika angliski, un tas ir mans latviskojums no ‘joy of teaching’.

‘Mācītprieks’ un ‘mācītiesprieks’ ir divi brīnišķīgi termini, kas dzīvi skolā padara jēdzīgu, saturīgu un, godīgi sakot, bieži arī izturamu abām iesaistītajām pusēm. Gan skolotājiem, gan skolēniem.

Mūsu skolā skolotājiem patiesi piemīt ‘mācītprieks’, to mēs redzam ikdienā, stundu gatavošanas procesā un dzirdam sarunās vērtējot un pilnveidojot mācību procesu. Var just, ka skolas darbiniekiem patīk būt skolā. ‘Darbiņš vaig’ nav mūsu gadījums. Un tam nevajadzētu būt par normu arī citās skolās.

Ar ‘mācītiesprieku’ iet mazliet sarežģītāk. Pirmsskolā un skolā līdz kādai ceturtajai klasei, zinātkāre un mācītiesprieks dabiski ir augstā līmenī, viegli pamanāms un uzturams. Saglabāt mācītprieku šajā posmā ir vieglāk arī skolotājiem.

Tam seko kāds brīdis līdz kādai klasei devītajai, kad mācītprieka un mācītiesprieka saglabāšana prasa lielāku ieguldījumu no pedagogu un arī vecāku puses. Vecumposma specifika reizēm liek arī slēpt savu prieku par mācīšanos. Te svarīga ir skolotāju prasme sarunāties, būt īstam un patiesam, klausīties un kritisko brīžos atcerēties, ka pieaugušie šajā procesā joprojām ir viņi.

Mūsu vidusskolā iet otrais mācību gads jauniešiem, kam šis izglītības posms ir brīvprātīgs (vidējā izglītība nav nekas obligāts). Mācītiesprieka līmenis te joprojām lēkā augšā lejā. Tomēr tam klāt nāk spēja jautāt, ierosināt, aizstāvēt, pamatot un produktīvi protestēt, pamanīt un norādīt uz bezjēdzīgumu. Savukārt ar mācītprieku, es teiktu, ka te vislabāk iet tiem pedagogiem, kas piedzīvojuši un labi pārvarējuši spuraino pusaudžu mācīšanas periodu un saglabājuši savu autentiskumu un paši savu mācītiesprieku.

Par prieku būt skolā, un arī par prieku mācīt un mācīties, manā pieredzē, liecina divas lietas. Viens ir sasveicināšanās un atvadīšanās starp kolēģiem, skolotājiem un skolēniem, un starp skolēniem pašiem – tas ir atmosfēras termometrs. Kā un vai mēs sasveicināmies, kā un vai atvadāmies dienas beigās. Un mācīšanās, kā mēs zinām, notiek tikai labā, drošā atmosfērā.

Otrs ir tas, ko es saucu par ‘grūtajām sarunām’ kolēģu pašu starpā, ar vecākiem un ar pašiem skolēniem, un starp pašiem skolēniem. Tās ir tās sarunas, ko gribās atlikt, cerēt, ka risināmais jautājums pāries vai pašatrisināsies. Bet, ja neatliekam, tad tiekam tālāk jēdzīgāk, nezaudējot (uz)ticību viens otram un nezaudējot mācīt vai mācīties prieku.

Notestējiet – sakiet saviem kolēģiem, skolēniem, līdzcilvēkiem: “Tiekamies atkal rīt!” un pavērojiet, kas un kā notiek. Ja lielākoties viņi smaida un priecīgi saka “līdz rītam”, tad viss ir normas robežās. Dažreiz viņi greizi nosmīn, kad dienā ir bijis kāds ekstra risināms gadījums un tomēr saka – “jā, tiekamies rīt”!

Tiekamies jau rīt Cēsu Jaunajā skolā!

Valsts aizsardzības mācība mūsu skolā

Mārtiņš Jēgers,

VAM un vēstures skolotājs

Apgūstot plānotos skolēnam sasniedzamos rezultātus Veselības, drošības un fiziskās aktivitātes mācību jomā un Sociālā un pilsoniskā mācību jomā, VAM attīsta šādas kompetences:  pilsoniskās apziņas veidošana un patriotiskā audzināšana; valsts aizsardzības prasmju attīstīšana; līderības un saliedētības attīstīšana; veselīga dzīvesveida popularizēšana un fizisko spēju uzturēšana.

Mācību process VAM kursa apguvei tiek organizēts divu secīgu mācību gadu ietvaros, katrā mēnesī VAM nodarbībām atvēlot vienu pilnu mācību dienu. Savukārt vasaras brīvlaikā jauniešiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties praktisko iemaņu nometnēs, kurām ir interešu izglītības statuss, tātad absolūti brīvprātīga dalība.

VAM attīsta prasmi iesaistīties demokrātiskas valsts dzīvē, jo apgūstam to, kas ir pilsoniska iesaiste un kā dažādos veidos var iesaistīties demokrātiskas valsts pārvaldē. Tas, manuprāt, šodien ir ļoti aktuāli, jo iedzīvotāji par maz iesaistās valsts pārvaldes procesos un vēl pastāv dalījums es – valsts. Tikai autoritārās valstīs iedzīvotāju iesaistei nav lielas nozīmes, jo tur lēmumus pieņem autoritāri līderi. Turpretim, demokrātiskās valstīt iedzīvotāju iesaiste ir fundamentāli svarīga valsts pastāvēšanai un attīstībai.

11. klases jaunieši VAM stundā apsgūst zināšanas par maskēšanos dabā. 

Foto: Marta Malceniece 

Tāpat tiek apgūtas prasmes, kas ir nepieciešamas, lai pārvarētu krīzes situācijas. Tas jo īpaši ir svarīgi kontekstā ar notikumiem Ukrainā un šādās situācijās maksimāli svarīgi ir, lai katrs iedzīvotājs būtu informēts kā rīkoties un zinātu, kur var iegūt uzticamu informāciju.

 VAM attīsta šādas kompetences - pilsoniskās apziņas veidošana un patriotiskā audzināšana, valsts aizsardzības prasmju attīstīšana, līderības un saliedētības attīstīšana, veselīga dzīvesveida popularizēšana un fizisko spēju uzturēšana.

Temati, kas vairāk saistīti ar militāro jomu, arī dod nepieciešamas prasmes. Piemēram, neapmaldīties mežā tūrisma pārgājienā vai sēņojot, palīdzēs darbs ar karti un orientēšanās. Ierindas mācība attīsta koordināciju un tā pati par sevi ir fiziska aktivitāte svaigā gaisā. Un pat Ieroču mācība un šaušana, ko apgūst ar pneimatisko ieroci, sniedz miermīlīgas prasmes: drošu apiešanos ar ieroci, spēju koncentrēties un precizitāti. Šaušanas nodarbības, it īpaši, attīsta koncentrēšanās spēju.

Kursa laikā tiek apskatīti jautājumi, kas saistīti ar Valsts aizsardzības koncepciju, tādējādi jauniešos radot izpratni par to kā ir paredzēts aizsargāt mūsu valsti un kas būtu jādara katram iedzīvotājam uzbrukuma gadījumā. Pats galvenais – radīt zināšanās, prasmēs un vēstures piemēros balstītu pārliecību, ka mēs varam!

Jaunieši dalās iegūtajās zināšanās ERASMUS+ projektā Gruzijā

Ar mirdzošām acīm jaunieši aicināja ikvienu dzīvē izmantot iespējas, arī doties līdzīgos projektos, ja tas vien ir iepsējams. 

Valsts svētku nedēļas noskaņās

 

Foto: Sandra Lielmeža

Valsts svētku nedēļā mūsu skolā visās klašu grupās notiek dažādi pasākumi. Skolotāji ļauj bērniem justies patriotiskiem un iesaistīties gan kūkas cepšanā, gan svētku telpu dekorēšanā, gan Valsts svētku video veidošanā. Tas viss, jo mūsu Latvijai ir dzimšanas diena!

Mūsu skolas vēstures un valsts aizsardzības mācības skolotājs Mārtiņš Jēgers uz jautājumu, kas ir patriotisms un kā to nodot nākamajām paaudzēm, atbild: "Man galvā šobrīd ir pilsoniskā patriotisma definīcija, kuru šajā mēnesi esmu daudz runājis, lasījis un skaidrojis VAM jauniešiem. Bet šoreiz vēlos pateikt saviem vārdiem: tā ir iekšēja sajūta, pārliecība un ticība savai valstij neatkarīgi no tā kā klājas šobrīd pašam vai kādi apstākļi ir piemeklējuši valsti. Tā ir ticība veiksmīgai nākotnei un cieņpilna izpratne pret vēsturi. Nākamajām paaudzēm nodot patriotismu ir vislabāk ģimenē, tā teikt "ielikt šūpulī". Valsts, sabiedrība un attieksme pret to sākas ģimenē.” 

Savukārt matemātikas skolotāja Biruta Pjalkovska jautāta, vai par savas valsts patriotu cilvēks piedzims vai par to izaudzina ģimenē, saka: "Patriots - cilvēks, kas kaut ko (piemēram, savu darbu, dzimteni, tautu, ģimeni, pilsētu, klasi...) ir ļoti iemīļojis, dedzīgi darbojas tā labā. Tā saka Tēzaurs. Tad laikam diezin vai par tādu piedzimst. Laikam jau to ir jāiemācās, ka mīlēt patiesībā nozīmē darboties tā labā, ko mīli.” 

Citus mūsu skolas pedagogu viedokļus lasi skolas Facebook lapā. 

Liene Lote 

Tehnoloģijas skolās ienāks

Elīna Ruska ir Cēsu Jaunās skolas skolotāja, kura studē LU maģistrantūras programmu Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai, kas ir studijas par to, kā pēc iespējas lietderīgāk izmantot tehnoloģijas izglītības procesā.

“Mācāmies par jaunākajām tehnoloģijām – virtuālo realitāti, 3D printēšanu, programmēšanu, robotiku un daudz ko citu. Piemēram, kā virtuālās realitātes sniegtās iespējas izmantot mācību stundās vispārējā izglītībā. Protams, zināmākais tehnoloģiju rīks skolās ir interaktīvās tāfeles, taču tas ir lielisks rīks tikai tad, ja skolotāji to prot izmantot ne tikai kā prastu tāfeli ar projektora funkciju. Domāju, ka tehnoloģijas skolās ienāks, taču lielākā problēma būs nekvalificēti pedagogi, kas ar šīm tehnoloģijām nemācēs strādāt. Jo arī 3D printeris nekam neder skolas ikdienā, ja to neprot pielietot. Taču, ja ģeogrāfijā pētām reljefu, datorikā to modelējam un printējam, tas jau iegūst citu jēgu. Domāju, ka pašlaik Latvijā atsevišķās vietās ir šādi skolotāji, kuri pārzina digitālās tehnoloģijas un prot tās lietderīgi izmantot mācību procesā. Un es nedomāju, ka tikai pedagogiem ar 40 gadu stāžu būs grūti, arī salīdzinoši jauniem pedagogiem būs izaicinājums sevi piespiest mācīties un apgūt tehnoloģiju sniegtās iespējas. Jo tas prasa laiku, visbiežāk privāto laiku. Vislielākās cerības ir uz tiem pedagogiem, kas pašreiz ir studējošie,” saka Elīna.

Viņa bilst, ka robotika pavisam noteikti jau ir izmantojama un iekļaujama skolas ikdienā pirmsskolas vecumā. “Sākumskolā līdz 3. klasei tehnoloģijas redzu vairāk kā iepazīšanos un spēļu elementu izmantošana, taču, sākot ar 4. klasi pavisam noteikti skolēniem var piedāvāt jau dažādas metodes un tehnoloģiju iesaisti jēgpilnā mācību procesā,” saka skolotāja.

Elīna arī piekrīt viedoklim, ka mūsdienās lielākā daļa skolēnu daudz laika pavada pie tehnoloģijām, taču tas nozīmē, ka viņi prot tās izmantot. Kā viņa norāda, varēšana ieiet e-klasē un paskatīties mājās uzdoto nenozīmē, ka jaunietis prot izmantot tehnoloģijas.

“Jautājums, ko skolotājs lūdz paveikt izmantojot digitālos rīkus un ko patiešām skolēns prot un var izdarīt? Vai prot meklēt, atlasīt informāciju? Vai spēj noteikt, kas ir nepatiesas ziņas? Vai zina, kādos avotos ir droša informācija? Jā, kritiskā domāšana un informācijas izvērtēšana būtu tā, kas skolās un ikdienas mācību procesā būtu jāiekļauj arvien vairāk. Uzskatu, ka Cēsu Jaunā skola ir mūsdienīga un galvenokārt tādēļ, ka šeit ir skolotāji, kuri iet laikam līdzi un ir aizmirsuši padomju laiku metodes,” domās dalās Elīna.

Runājot vēl par tehnoloģiju iesaisti mācību stundās, viņa teic, ka katram skolotājam pirms tehnoloģiju izmantošanas stundā, ir jāapdomā trīs faktori – vai ar šo tehnoloģiju iesaisti savu darbu var izdarīt ātrāk, kvalitatīvāk un interesantāk. “Ja uz vismaz diviem no šiem jautājumiem ir apstiprinoša atbilde, tad konkrēto tehnoloģisko risinājumu ir vērtīgi izmantot. Man līdz studiju sākumam pašai šķita, ka zinu daudz rīkus, kurus izmantot skolotājas darbā, taču izrādījās, ka tā nav. Es mācos un patiešām tas piedāvājums ir ļoti plašs. Pēdējā laika vērtīgākais atradums, kuru iesaku iepazīt arī citiem skolotājiem, ir digiklase.lv. Tā ir digitāla platforma, kurā apkopoti daudzveidīgi mācību līdzekļi. Piemēram, skolotājam ir iespējams atzīmēt sev vēlamo mācību priekšmetu, klasi un šis rīks viņam piedāvās dažādus mācību līdzekļus, kurus ir iespējams izmantot savā darbā. Viens no maniem izaicinājumiem un reizē arī mūsu skolai – būs klātesamības robota ierašanās Cēsu Jaunajā skolā. Tas ir robots, kuram ir iespējams pieslēgties attālināti vai nu skolēnam, vai skolotājam. Piedalīties mācību stundā, pārvietoties pa skolu ar klasesbiedriem. Šādam robotam jau tuvākajā laikā būtu jāierodas mūsu skolā, jo esam izvēlēti kā vienīgā skola Latvijā, kur šāds Erasmus+ KA2 projekts tiek realizēts,” atklāj Elīna.

Liene Lote

Kādus skolotājus meklējam?

Mēs dzīvojam ļoti jocīgos laikos. No vienas puses mums valstī ir ļoti augstas prasības pret pedagogiem, tiem ir jābūt ar attiecīgu izglītību, pieredzi, jāpārzina bērnu tiesības, pietiekamā daudzumā psiholoģija, ik gadu jāpilnveido savas profesionālās kompetences, jāapmeklē kursi, semināri, konferences, jāspēj strādāt ar jauno skola2030 saturu, kurš vēl nav pabeigts un mācību materiāli izstrādāti tikai daļā priekšmetu. Pedagogam jābūt arī interesantam, jāpiedāvā stundās daudzveidība, jāpamana katrs bērns, jo mēs virzāmies iekļaujošas izglītības virzienā, jāspēj motivēt vistalantīgākie bērni, jāspēj sadarboties komandā ar citiem pedagogiem, jāspēj novadīt projekta veida mācību pieeja un jāspēj veiksmīgi komunicēt ar vecākiem. Un jāatrod laiks gatavoties stundām. No otras puses - pedagogu valstī trūkst un tīri teorētiski skolas ir priecīgas par katru pedagogu, kurš vēlas skolā strādāt.

Bet kāds ir Jaunās skolas skolotājs? Kādu skolotāju mēs meklējam? Kā tu vari noskaidrot, vai derēsi par skolotāju?

Atbilde ir vienkārša un, protams, tanī pat laikā sarežģīta. Pats galvenais kritērijs ir - vai tev ir ko dot? Vai tev deg acis par kaut ko dzīvē? Vai tu esi gatavs dot to, par ko tev deg acis skolēniem? Ja es kaut ko esmu sapratis pedagoģijā, tad to, ka ar bērniem neko nav iespējams līdz galam notēlot. Ja tev kaut kāda lieta šķiet bezjēdzīga un garlaicīga, tad iepārdot to skolēnam ir teju neiespējami. Bet, ja tu esi 100% drošs, ka šis ir jāzina, jāprot, ka šī ir īstā lieta, ka šo VAJAG, tad skolēni būs gatavi lēkt iekšā tavā piedzīvojumā.

Kā mācīt? To mēs tev iemācīsim! Pedagoģija ir process, kurā mēs visi augam un pilnveidojamies ik dienu. Varētu šķist, ka pieredzējušam pedagogam visas stundas vienmēr ir labas un interesantas un vienmēr izdodas. Nekā nebija! Vislabākie un atraktīvākie pedagogi, kuri saņēmuši pat prezidenta atzinības, pateiks, ka tā nav. Tu vari izplānot, cik labu stundu vien vēlies, bet, kaut kā neaiziet! Bet reizēm kāda metode vienkārši nostrādā.

Izglītība? Ja Tev ir augstākā izglītība, tad kļūt par pilntiesīgu, likumīgu pedagogu varēs drusku paralēli darbam pamācoties. Tomēr vislielākās mācības notiks tavā klasē un tavu kolēģu klasēs. Savstarpējā stundu vērošana, kopīga plānošana, kopīgi projekti, atvērta, brīva domāšana un pacietība ir galvenais, kas tevi padarīs par labu pedagogu.

Bet jautājums ir un paliek - vai tev par kaut ko deg acis? Par ko tev deg acis? Par ko tu esi drošs, ka šis katram jaunietiem ir jāzina un jāprot? Vai tev ir ko dot? Vai tu vēlies to dot jaunajai paaudzei? Vai tu vēlies augt un pilnveidot sevi jomā, kura tev atvērs pavisam citu pasauli? Ja atbilde ir JĀ, mēs gaidīsim tavu pieteikumu! Kopā augsim un ļausim iemirdzēties arī skolēnu acīm.

Nauda NEseko skolēnam jeb, citiem vārdiem sakot, vai kāds peldēsies naudā un kāds būs nabags?

IVO RODE, CJS direktors

Vai ir kāds, kurš uzskata, ka Rīga ir gatava un ir spējīgs to skaļi pateikt? Ja ir, tad paprasiet viņam, lai pasaka arī skaļi, ka skolu tīkls ir sakārtots! Redzēsiet, ka dūša vairs nav tik braša kā tajā Rīgas jautājumā. Skolu tīkla sakārtošana ir emocionāls jautājums, tas skar visus, bet īpaši tālāk no pilsētu centriem dzīvojošos bērnus. Tāpēc šis jautājums ir atlikts, cilāts, daudz par to runāts, bet nav līdz galam pabeigts. Nu, vismaz viena laba ziņa man ir - šis jautājums TIKS zināmā mērā pabeigts līdz 2023.gada 1.septembrim. Tūlīt paskaidrošu!

Šobrīd dzīvojam pēc principa “nauda seko skolēnam”. Ideja vienkārša - par katru bērnu valsts piešķir tik un tik naudiņas. Jo vairāk bērnu, jo vairāk naudiņas. Pārējo samaksā pašvaldība savas rocības ietvaros. Rezultātā pilsētas skolās, kurās bērnu skaits pieaug dažādu valstī notiekošo procesu dēļ, naudas ir daudz. Vai vismaz vairāk kā citur. Laukos, kur skolēnu skaits ir mazs un ar tendenci samazināties, naudas ir mazāk. Vai tas ir godīgi? Jā un nē. No vienas puses, protams, tur, kur vairāk bērnu, vairāk naudas. No otras puses, tie pedagogi laukos jau dara tieši to pašu, ko kolēģi pilsētā. Un arī laukos ir tieši tādi pat bērni kā pilsētā, ar tām pat vajadzībām, kas pakļauti tam pašam likumam, kuram pilsētnieki. Ja reiz visiem noteikumi vienādi, tad arī iespējām jābūt kaut kādā mērā sabalansētām. Un, ja mēs gribam to skolu tur laukos, tad varbūt uzturam to kārtīgi, pienācīgi un neknapināmies. Bet, ja negribam, tad varbūt nemaz ar nevajag.

Izglītības un zinātnes ministrija šo nevienlīdzību ir sapratusi un tāpēc no 1.septembra spēkā būs jauns finansēšanas modelis. Redzi, skolu dibinātājs ir pašvaldība. Bet pašvaldībai tika daudz naudas nav, lai pati uzturētu skolu pilnībā, galvenokārt, apmaksātu pedagogu algas. Tāpēc pašvaldība vienmēr ir zināmā mērā atkarīga no valsts. Bet ministrija labi saprot, ka to, kas notiek ar skolām, kur notiek skolas, kā notiek skolas, kur būs skolām būt un kur skolām nebūt, ir pašvaldības lēmums un ministrija šajos lēmumos lielākoties nepiedalās. Tāpēc, iespējams, godīgāks par “nauda seko skolēnam pa taisno uz skolu” principu būtu “nauda seko skolēnam uz pašvaldības kontu, un tad pašvaldība sadala to naudu pēc saviem kritērijiem”.

Teikšu godīgi - man patīk! Pašvaldībai tā ir lielāka rocība pašai lemt un dalīt. Turklāt, kurš gan labāk par pašu pašvaldību zina, kas viņu sētā notiek. Vienlaikus, mēs redzam, ka jaunais modelis prasa sakārtot skolu tīklu, izveidot ilgtspējīgus naudas sadales kritērijus. Jau šobrīd ir skaidrs, ka, paturot visu kā ir, naudas nepietiks. Uz vienu gadu valsts piemetīs iztrūkumu, bet no 2023.gada 1.septembra tīklam būs jau jābūt “darba kārtībā”. Tātad, tīkls tiks lielā mērā sakārtots, jo nauda vienmēr pārsit jebkuras emocijas.

Bet paliek jautājums - kā dalīt naudu? Kā kārtot tīklu? Redz, varētu paturēt to pašu principu, kas jau ir - nauda seko skolēnam. Bet varbūt šī ir iespēja dalīt kaut kā citādāk, godīgāk? Ir iespēja “drusciņ” paņemt no tā, kam ir daudz un iedot tam, kam vienmēr ir trūcis. Bet vai tas, kam ir daudz, būs ar mieru? Ir iespēja pateikt - hei, beidzam knapināties tur, kur visa kā ir maz un demogrāfiskā situācija bēdīga. Taisām ciet! Ir iespēja pateikt - nē, mēs tur skolu gribam un tāpēc investēsim tur pietiekami, lai skola tur nākamos 20 gadus būtu! Lēmumi nebūs viegli. Skaidrs, ka katra izglītības iestāde aizstāvēs savu pozīciju, šķiet, reti kurš gribēs dalīties. Pašvaldībām šis būs spraigs laiks.

Varbūt ir kāda spīdoša ideja par to, kā to pīrāgu dalīt labāk, pareizāk, godīgāk, domājot par nākotni, domājot par bērnu, domājot par kvalitāti, domājot par vienlīdzību? Vai kāds zina, kā to Rīgu pabeigt?

Mans kaimiņš Janka varētu būt labs skolotājs

Atcerieties tos labos laikus, kad Latvijas skolās trūka kādi 500 skolotāji? Nu, vismaz uz papīra 500, realitātē daudz vairāk. Jā, tie tik bija laiki. Slavenas Rīgas centra skolas varēja mierīgi mācību gadu nostrādāt ar viena pedagoga iztrūkumu, reizēm pat varēja viens otru aizvietot, kāds strādāt vājprātīgā pārslodzē, un viss bija kārtībā. Ehh, kā gribētos atgriezties 2019. gadā. Un tomēr esam 2022.ajā, kurā no darba tika atbrīvoti vai aizgāja paši tik ļoti daudzi pedagogi. Tagad reālais trūkstošo pedagogu skaits ir krietni pāri tūkstotim. 

Kur lai dabū pedagogus? 

Mācībspēks sagatavos katru gadu kādu simtiņu. Tomēr nav neviena Latvijas iedzīvotāja, kurš nezinātu, ka pirmspensionēšanās vecumā valstī ir vairāk pedagogu nekā gribētos atzīt. Tātad, Damokla zobens jebkurā gadījumā kritīs. Pag, nē, jau ir kritis! Ja slavena ģimnāzija nevar atrast virkni pedagogu jau trešo gadu, tas nozīmē, ka vajadzīgs labāks plāns. Bet kāds? Popularizēt pedagoģiju sociālajos tīklos? Labi, atbalstu! Palielināt budžeta vietas pedagoģijas fakultātē? Lieliski! Stipendijas topošajiem pedagogiem? Aiziet! Mācībspēkam par 100% palielinām jaudu? Esmu par! Bet joprojām ar to nepietiek!

Ir vēl cits ceļš, kurš reti kuram patīk, vismazāk IKVD, VIIS, IZM un katram, kurš studējis pedagoģijas fakultātē! Šis ceļš ir mans kaimiņš Janka! Viņš varētu mācīt skolā bērniem ģeogrāfiju! Varētu, bet nedrīkst. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir tikai Janka un nav studējis pedagoģiju. Un visi, kuri nav studējuši pedagoģiju, ir tikai un vienīgi Jankas daudzu acīs. Bet ne manās. Redzi, mans kaimiņš Janka pasē ir Jānis, kurš vispār ir ieguvis maģistra grādu vides zinātnēs un strādā Rīgas pilsētas zinātniski-pētnieciskajā ģeotehniskajā centrā. Vai viņš kādreiz ir strādājis skolā? Noteikti nē! Vai gribētu? Jā, es viņam prasīju! Vai varētu? Nezinu, bet zinu, ka par vidi, ģeoloģiju, ģeogrāfiju, ķīmiju varētu no viņa pamācīties ne tikai skolēni vien! Vai drīkst? Nē! Nu, pagaidām nedrīkst, ir jāiziet dažādi soļi.

Tātad, lai mans kaimiņš varētu strādāt skolā, viņam ir pāris opciju.

Pirmā - viņam ir jāiestājas pedagoģijas fakultātē. Savienot ar darbu Jānis to nevarēs, tādēļ noteikti nepiekritīs

Otrā - viņš var iestādies Mācībspēkā. Tā viņš nevarēs strādāt savā pamatdarbā tikai piektdienās un brīvdienās, kad mācīsies un tajās dienās, kad vadīs man skolā stundas. Jānis nepiekritīs!

Kādreiz varēja Rēzeknē un citur iziet “ātros” pedagoģijas kursus. Lai nu paliek saturs, bet 10 nodarbībās varēja dabūt atļauju strādāt skolā. Jānis piekristu. Varbūt.

Bet man patiktos, ka Jānis vasarā sev pieejamā laikā nāk uz skolu, tiekas ar kolēģiem, veido stundu plānus kopā ar pārējo kolektīvu, skolā uz vietas iziet apmācības par vērtēšanu, klasvadību, skatās kādus pārbaudes darbus veidojuši citi, noskatās kovidlaika ierakstītās tiešsaistes stundas, apgūst internetā pieejamo saturu par mācību stundu izveidošanu. Tā teikt,  nometnes formā iziet crash course! Tad septembrī Jānis tajās dienās, kad viņam jāvada stundas, iet vērot, kā citi kolēģi strādā ar klasi, Jānim tiek piesaistīts kāds pieredzējušais pedagogs, kurš pavēro Jāņa stundas un pamazām Jānis kļūst un izaug par pedagogu.

Vai tas ir ideāls variants? Noteikti nē! Es atbalstītu variantu par pedagoģijas fakultāti, ja mēs nebūtu tādā kara stāvoklī, kādā esam. Jāņa variants man šķiet šobrīd labākais no pieejamajiem? Jā!

Cēsu Jaunajā skolā ir strādājuši sportisti par sporta skolotājiem, mākslinieki par mākslas, mūziķi par mūzikas, fizikas doktorants par fizikas un inženierzinību skolotāju, programmētājs par datorikas skolotāju, tulks par svešvalodas skolotāju, biznesa sieviete, kuras visi klienti ir Krievijā, par krievu valodas skolotāju. Esam vērojuši viņu stundas daudz. Mums patīk, skolēniem patīk, vecākiem patīk, iet pēc skola2030 programmas. Es pats, piemēram, esmu ieguvis grādu teoloģijā un reliģiju pētniecībā, no šo programmu satura apmēram puse ir vēsture un kultūra, daudz darba ar tekstu pētniecību, tulkošanu. Puse manu vēstures priekšmeta skolēnu uzrakstīja eksāmenu tuvu 90%, daži labāk. Vai es tehniski drīkstu mācīt vēsturi? Kā interpretē likumu un noteikumus. Tehniski jā un nē.

Normālos apstākļos es teiktu, ka, protams, mums vajag profesionāļus ar labu izglītību. Bet mēs esam citā realitātē. Ja jūs man teiktu, ka paliek labāk, vai pat kādreiz paliks labāk, es atkāptos un teiktu, lai Jānis strādā savā pētnieciskajā centrā un mākslinieks glezno savā darbnīcā. Bet neviens nevar pateikt, ka ir labi vai  ka kļūst labāk..

Nobeigumā tikai pateikšu, ka liela daļa Latvijā slaveno skolotāju, par kuriem raksta žurnāli, avīzes, interneta portāli nav pedagoģijas fakultātē pavadījuši nevienu dienu. Un tas ir tāpēc, ka papildus izglītībai, kura ir ārkārtīgi svarīga, vēl ir jābūt patikai pret darbu ar bērniem, strukturētai domāšanai, jābūt zināma veida atraktivitātei, vēlmei mācīties un pieaugt, un, galu galā - pedagoga gēnam. Manam kaimiņam starp citu šīs kvalitātes ir. Bet viņš joprojām ir tikai Janka.

Kāds būs Jaunais gads? Pedagoģiskā prognoze.

IVO RODE, skolas direktors

Nupat apskatījos e-klasē, ko esam darījuši pirmajā semestrī! Analizējuši Junga arhetipus, salīdzinājuši dažādas propagandas metodes vēsturē un tagadnē, aplūkojuši ASV vēlēšanu kampaņās izmantotās taktikas, analizējuši kandidātu runas, diskutējuši par apgaismības laikmeta idejām un to nozīmi, veidojuši vēsturiskās kartes, veidojuši tūrisma bukletu par Seno Ēģipti, izstrādājuši spēli visai ģimenei par laika posmu no Lielā Sprādziena līdz cilvēkveidīgajam pērtiķim, analizējuši Leonardo Da Vinči izgudrojumus un mācījušies rakstīt spoguļrakstā, zīmēt Mona Lizu, apskatījuši svarīgākos simbolus mūsdienās un dažādās kultūrās un laikmetos. Un tas tikai vēsturē vien, es nenosaucu vēl 10 mācību priekšmetus, kuros noticis kaut kas vismaz tikat iespaidīgs. Cilvēks pielāgojas. Jā, ir kovids, nevar tusēt, ekskursijot, muzejot, utt. Bet pedagogu uz ceļiem nenospiedīsi, neviens skolēns stundās nejūt, ka būt kaut kāds ***-19.

Pirmo semestri noslēdzām arī ar neticamu vidusskolas līmeņa projektu - skolas dizaina preču līnija. Mūsu vidusskolēni pirmajā semestrī  ir radījuši tik daudzas fantastiskas lietas, kuru starpā ir apģērbi, krūzes, tēja, kalendārs, pastkartes. Viss mūsu pašu vidusskolēnu radīts! Tieši tādu iedomājāmies vidusskolu, kad par to tikai sapņojām - mācību pieredzi, kurā skolēni paši rada reālus, derīgus produktus, kaut ko, kas jau šobrīd kādam ir nepieciešams un lietderīgs. Pirmais mēģinājums - sekmīgs, protams, ar daudz dažādām atziņām, bet sekmīgs.

Ko nesīs otrais semestris? 

Vismaz tikpat daudz dažādas, interesantas, aizraujošas mācību pieredzes. Vidusskolas posmā janvārī sākam darbu pie jau otrā projekta - tūrisma programmas izveides,  kuras galamērķis ir Barselona. Jā, jā, skolēni paši mācību ietvaros pētīs Barselonas arhitektūru, tradīcijas, ēdienus, valodu, veidos ekskursijas programmu un noslēgumā brauks uz Barselonu. Biļetes jau viņiem kabatā. 

Ar citiem skolēniem aplūkosim ķīmisko un bioloģisko ieroču vēsturi, sastāvu un efektu (centīsimies neradīt nevienu ķīmisko ieroci), strādāsim ar 3D printeriem, partizānu mārketingu, rīkosim grieķu simpoziju, turpināsim regulāras individuālās sarunas ar skolēnu vecākiem, individuālās sarunas ar skolēniem, pilnveidoties un augt kā kolektīvs, lai turpinātu sniegt vislabāko mācību pieredzi. 

Paldies visiem, kas bija ar mums divdesmitpirmajā, tiekamies Jaunajā! Laimīgu Jauno!

Attālinātā darbošanās

Attīstoties tehnoloģijām un rodoties jaunām profesijām, attālinātās darbošanās process daudzās profesijās bija sācies jau pirms 15+ gadiem. Un C-19 bija tikai katalizators, lai to spēcīgi attīstītu arī citās jomās, kurās neviens pat lāga nespēja iedomāties, kā tur varētu attālināti darboties.

 Pateicoties tam, pēdējā pusotra gada laikā digitālās komunikācijas prasmes, iemaņas un zināšanas visiem ir augušas lieliem soļiem. Protams, varam tam pretoties, meklēt trūkumus u.tml., tomēr laiks ievieš savas korekcijas.

Kaut arī vairums zinātnes un tehnikas sasniegumu sākumā sastopas ar vairāk pretiniekiem, nekā atbalstītājiem, tie vienalga ienāk mūsu dzīvē. Un, kā vēlāk izrādās, tas ir ļoti noderīgi – gan indivīdam, gan visai sabiedrībai. Un te nav runa par šī brīža ierobežojumiem, jo, vērojot tendenci krietni ilgākā laika posmā, var prognozēt, ka attālinātā darbošanās arvien vairāk un vairāk ienāks mūsu ikdienā. Un prātīgākais būtu paņemt no tā visu to labāko, lai varētu savu ikdienu padarīt vēl kvalitatīvāku, ar lielāku pievienoto vērtību katrai mūsu dzīves dienai.

NĀKOTNE TIEK VEIDOTA ŠODIEN

Attālinātā darbošanās nāk ar ļoti daudz priekšrocībām, piemēram, nav jātērē laiks pārvietojoties, var darboties sev ērtā laikā un tempā u.tml., kas tikai palielina padarītā efektivitāti, apjomu un kvalitāti.

Tā kā vēl vairāk domāt, kā vairot efektivitāti, apjomu un kvalitāti, laikam nav īpašas vajadzības. Drīzāk būtu jāvairo mūsu fiziskais un garīgais spēks, lai to visu spētu “apēst” jeb paveikt. Un te laikam jau nekas jauns nav izdomāts. Lai cilvēks varētu labi darboties, vajag tikai pāris lietas:

• pietiekama atpūta;

• svaigs gaiss;

• atbilstoša pārtika;

• fiziskās aktivitātes;

• un pats galvenais – labas attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Ja jautāsim sirmgalvjiem ilgdzīvotājiem vai palasīsim to cilvēku biogrāfijas, kuri savā dzīvē ir guvuši panākumus, tad atbildēs figurē vērtības:

• attiecības padara laimīgus un veselīgākus;

• attiecībām svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte;

• sajūta, ka var paļauties uz otru.

Protams, veidot attiecības ne vienmēr ir viegli, pie tā ir jāpiestrādā. Tas nozīmē gan vieglu pastaigu mežā, rīta kafijas un svētku vakariņas, gan arī pienākumus, rūpes, domstarpības u.tml. Tomēr tie, kuri tajā investē un iegulda savas pūles un laiku, sasniedz krietni vairāk.

Ja kāds to nedara vai dara nepietiekami, tad šodien, mājsēdes laikā, šīs lietas mēs varam darīt vēl pastiprinātāk ar vienu vienīgu mērķi – padarīt šodienu vēl labāku!

...un, kā ir ar Tevi?

Manas piezīmes pa ceļam uz Cēsu Jaunās skolas pirmo izlaidumu

Valda Malceniece,

skolas dibinātāja, brīvprātīgais darbinieks, skolotāju palīgs, dežuraukle, apkopēja, valdes locekle, projektu vadītāja, lietvede, direktora pienākumu izpildītāja, absolventu šoferīte

Skolas izlaiduma svētku sajūtu – prieku, gandarījumu un pateicību par padarīto – ‘krāju’ jau labu laiku. Varbūt pat visus līdzšinējos 8 mācību gadus. Jo es ļoti cerēju, ka šī diena pienāks!

2012./13.mācību gads: Top skola

2012. gada rudens

Baigi gribētos, palikt dzīvot Cēsīs, ja būtu tāda skola, par kādu pēc pāris gadiem sāks runāt visā Latvijā saucot to par kompetenču pieeju. Varbūt ierakstīt Twiterī, ja nu vēl kāds tādu skolu Cēsīs gribētu? Varbūt kopā saliekot prasmes un zināšanas sanāktu?

2013. gada februāris

Izglītības un kvalitātes dienestā izsniegta reģistrācijas apliecība “Cēsu Jaunajai sākumskolai” un pirmsskolai, ko dibinājusi enerģisku vecāku biedrība.

2013.gada aprīlis

Skolai nav direktora. 1.septembris tuvojas strauji. Varbūt atkal ielikt kādos sociālajos tīklos sludinājumu? Darām tā, pieteikšanās termiņš beidzās, pieteikumi – tieši neviens, panika aug, bet direktora nav. Trīs dienas pēc datuma mums atraksta Dana Narvaiša. Te avīzē nepietiks vietas – bet droši ieguglējiet – un jūs redzēsiet, cik Danai ir un bija daudz labu ideju pedagoģijā, kas ielika gan labus pamatus skolas pašā aizsākumā, gan deva enerģisku un pārdomātu uzrāvienu nākamajos gados.

2013./14. mācību gads: būs vai nebūs?

2013.gada 31.augusts

Skolā ir pieteikušies 9 bērni. 6 pirmsskolēni un 3 skolēni uz 2.klasi. Pirmklasnieka neviena. Dažas ģimenes, kas izrādījuši interesi saka – ‘mēs paskatīsimies, kā jums ies, varbūt pievienosimies nākošgad.” Skola darbojās 2 telpās, kas tiek aizlienētas no zinātkāres centra “Zinoo”. Nepieciešamās mēbeles esam savākuši no visas apkārtnes. Gandrīz kā brāļu draudzes laikos.

2014.gada janvāris

Skolas kontā ir gandrīz nulle eiro. Visu gadu pārtiekam no ziedojumiem un brīvprātīgā darba. Daudz, daudz brīvprātīgā darba.  Ilgi vairs tā nevarēs. Sasaucam vecāku sapulci. Sakām, ka, iespējams, skolu jāslēdz. Nepietiek līdzekļu skolotāju algām. Vecāki, saka – nē, un piekrīt skolas maksas celšanai un paši aizdod vēl papildus skolai naudu, lai sanāk akreditācijai un algām.

2014. gada 31.maijs.

Skolas mantas 3 autopiekabēs ir aizvestas uz vasaras noliktavu. Šajās telpās ilgāk nevaram palikt. Bet skola ir akreditēta – tas nozīmē kā skolā viss notiek atbilstoši valsts uzstādījumiem par izglītības kvalitāti un jaunajā mācību gadā būs valsts līdzfinansējums, arī pašvaldība ar mums sarunājās gan par iespējamu telpu pieejamību, gan līdzfinansējumu.

2014./15. mācību gads, 2015./16. mācību gads: iedzīvošanās Ziemeļu ielas mājā  

Mūsu lietošanā nodota skolas ēka ar plašu pagalmu, mazliet cauru jumtu un apkures sistēmu avārijas stāvoklī. Skola aug ātri un jaudīgi. Atvērto durvju dienas, sarunu un diskusiju vakari, dalība projektos “Gudrais rotaļlaukums, “Augstāk par zemi”, “Virtuves sarunas”, kopā ar mums aug un iedvesmojās “Rīgas Jaunā sākumskola” (kas tagad darbu turpina kā “Domdaris”), sociālās uzņēmējdarbības pirmsākumi “Reach for Change”, nominācija “Global Teachers prize”. Viss notiek ārkārtīgi strauji, radoši, pielāgojot visu, ko var pielāgot, jo naudas joprojām mums nav daudz. Pēc 2 gadiem māja ir pilna līdz malām un mēs meklējam jaunas mājas skolēniem, Ziemeļu ielas ēku un pagalmu atstājot mazākajiem – mūsu pirmsskolēniem.

2016./17. mācību gads, 2017./18. mācību gads: augam tālāk līdz pamatskolai

2016.gada 1.septembris ar simbolisku skolēnu ‘pārgājienu’ no Ziemeļu ielas skolēni dodas uz savu jauno skolas ēku Rīgas Tehniskās Universitātes Cēsu filiāles 2.stāvā. Tur smaržo pēc krāsas, jo iepriekšējā vakarā esam beiguši krāsot garderobes sienas. Ideju ir daudz, visi strādā galvas nepacēluši.

2017.gada pavasaris

No skolas augšanas tempa un apjoma esam saguruši, risinājumi vajadzīgi vairāk, bet lēmumus pieņemam lēnāk kā gribētos. Mums pievienojas Agnese Pilsuma, viņa saka, ka šis, ko mēs te darām ir ļoti jēdzīgi. Un to var un vajag turpināt. Agnesei ir lieliskas spējas ieviest kārtību, atrast risinājumus un sapratni tur, kur ir kaut kas sameties, saķēries un sabuksējies. Agnese prot sakārtot un uzturēt lietas un sadarbības, kas jau dažus gadus gaidīja kādu, kas to var izdarīt. Mēs atviegloti uzelpojam, un ķeramies pie tālākiem plāniem visi kopā!

2018. gada februāris

Speram nozīmīgu soli pretim tam, ka 2021. gada jūnijā mūsu skolu varētu absolvēt pirmie 9.klases skolēni – sākumskola kļūst par pamatskolu!

2018./19. mācību gads:

2019.gada februāris

Lai juridiski tiktu no biedrības uz sociālo uzņēmumu pēdējo 2 mēnešu laikā esam diezgan daudz pavadījuši laiku ar visādu līgumu, pieteikumu, atteikumu, pieslēgumu un atslēgumu sagatavošanu. Un diezgan bieži esmu zvanījusi uz daudz dažādām iestādēm. Un visur, visur (!!!) pretī ir bijuši laipni, atsaucīgi, izpalīdzīgi un kompetenti cilvēki, kas palīdz risināt jautājumus, nesarežģot un samazinot dokumentu šurpu-turpu sūtīšanu. Cēsu, Mārupes, Siguldas, Jaunpiebalgas, un - jā - arī Rīgas domē, Uzņēmumu reģistrā, Izglītības kvalitātes valsts dienestā, Valsts Kasē, Izglītības ministrijā, Kultūras ministrijā un Labklājības ministrijā, Swedbankā un Valsts ieņēmumu dienestā, Altumā – visur ir cilvēki, kas dara savu darbu ar prieku, dara ātri un ar izpratni.

2019.gada jūlijs

Esam izauguši lieli. Varbūt lielāki un ātrāk nekā varam paspēt tikt līdzi. Attīstības temps, izaicinājumi un iespējas, ko tas nes līdzi, kļūst plašāks, iesaistīto cilvēku kļūst vairāk, vēlmes un vajadzības sāk atšķirties. Nonākam iekšējā krīzē. Un iezīmējās vairāki varianti, kā skolai turpināt būt. Diskusijas pāraug strīdos, pasakām viens otram šo to lieku. Ar mediatora palīdzību sarunas pabeidzam cilvēcīgi. Reizē novēlu un nenovēlu tādu pieredzi citiem. Covid krīze gan pēc tās krīzes ir vieglāk menedžējams gadījums. No mazas, ģimeniskas vecāku dibinātas skolas ar 9 skolēniem un 3 skolotājiem, esam izauguši līdz skolai, kurā mācās 130 ģimeņu bērni un strādā 40 darbinieki. Tas ir vērā ņemams sociālais uzņēmums, kam ir savas saistības, savi kvalitātes kritēriji un apsolījumi, kas jārealizē.

2019./20. mācību gads: starp krīzi un krīzi

2019.gada decembris

Pirmo pusgadu dzīvojam skolas vadītāja meklējumos. Šoreiz nepalīdz ne Twitteris, ne Facebook, ne rekomendācijas. Līdz kādā brīdi rūpīgāk paskatāmies paši uz sevi un ieraugam, ka mūsu nākamais direktors jau labu laiku ir bijis tepat blakus (un joprojām ir) – čau, Ivo Rode! Darbi un atbildības kārtojās, skola turpinās, ALTUM atbalstītā sociālās uzņēmējdarbības grantu projektā mums ir lieli plāni.

2020. gada marts

Tik tikko ievilkuši elpu pēc iekšējām pārmaiņām kā “ķirsīti” uz tortes saņemam kovidu un attālinātās mācības. Par laimi tas notiek skolēnu brīvdienās, tā ļaujot kaut mazliet aptvert, ko varētu darīt. Ar vecāku atbalstu, bērnu atsaucību un skolotāju lielu darbu gadu pabeidzam ar godam nopelnītu saldējuma kokteili.

2020./21. mācību gads: A, B, C un Ž mācību plānu gads

2020. gada 1.septembris

Lūdzu, mazgājiet rokas un nelaidiet uz skolu slimus bērnus, paši arī nenāciet, lai mēs varam pēc iespējas ilgāk palikt skolā un sadraudzēties, iemācīties to, ko pagājušajā pavasarī nemācējām datoros un to, ko datoros nemaz nevar iemācīties – draudzību, sadarbību, kopā būšanu, strīdēšanos un atkalsalabšanu.

P.S. Nu jā, tas, ka ar roku mazgāšanu nepietiks, to vēl nezinājām. Būs vēl maskas, kontaktpersonu saraksti, vakcinācijas ‘par, pret, kad’ diskusijas. Būs izglītības ministrijas A, B un C plāns, un tam visam pa visu bērni. Ko esam centušies nepazaudēt aiz ‘zoom’ ekrāniem un epidemioloģiskajiem ierobežojumiem.

2021. gada 1.aprīlis

Man joki patīk. Bet šis nav nekāds 1.aprīļa joks. Tas ir lieliska darba un veiksmes rezultāts jau gandrīz 9 gadu garumā. No šodienas un turpmāk – Cēsu Jaunā vidusskola. Salīdzinoši  vienkārša administratīvi tehniska darbība, kas mums nozīmē daudz. Lai cik neticami skolu dibinot likās, ka šī skola kādreiz varētu būt vidusskola, tad šobrīd mēs tam esam pavisam tuvu. Domu par vidusskolu esam apsvēruši un domājuši visus skolas pastāvēšanas gadus, sprieduši par to dažādi, atkarībā no komandā valdošā optimisma, reālisma vai drosmes devas. Tālāk tagad tikai darīšanas vaina:)

2021.gada 24.maijs

Šodienas mazais brīdis, kad 9.klasnieki mūsu mājas pagalmā kopā gatavo dāvanu skolai, man nozīmē vairāk par ziediem un ‘salūtu’, ko parasti gaidām izlaidumā. Šodien kaut kas smuki saslēdzas, lai gan nekas jau nav noslēdzies – viss turpināsies tālāk.

Pirms 8 gadiem šajā pašā pagalmā mēs sākām būvēt skolu. Tagad viņi ‘buvē’ skolai. Puķes, apsveikumi un atestāti – tas viss būs. Un tas viss pieder pie svētkiem, bet šis šodien ir iespējams viens no maniem jau mīļākajiem un īstākajiem svētku sajūtas brīžiem izlaiduma sakarā. Sajūta, ka kaut ko mēs visu šo astoņu gadu laikā esam izdarījuši ļoti pareizi.

2021. gada 31.maijs

Par šo gadu vēl grūti apjaust, kas pēc pāris gadiem no tā paliks viskošākajā atmiņā un ko mēs no tā kopumā būsim paņēmuši līdzi. Gads ir prasījis daudz un neesot ikdienā fiziski kopā licis būt klātesošākiem, uzmanīgākiem, vērīgākiem daudz vairāk kā ierasts. Tomēr gadu noslēdzam ar lielu gandarījumu! Vecāku pārdomas un pēcgaršu par šo mācību gadu vēl gaidām, aptaujas aizpildās lēnāk, sarunas notiek retāk. Šogad grūtāk kā citus gadus ir bijis sarunāties. Taču mūsu skola ir iespējama tikai, ja ir iespēja sarunāties bērniem, vecākiem un pedagogiem. Jo tikai tā mēs varam sniegt piemērotāko atbalstu bērnam mācību procesā.

2021. gada 4.jūnijs.

Visu nedēļu esam pavadījuši individuālās sarunās ar kolēģiem pilnām ar ‘paldies’ un pārdomātiem ieteikumiem labākam nākamajam gadam. Darba kolektīvi līdz 20 var sanākt kopā. To darām – un ar prieku, gandarījumu un nebijuši labu kopējo sajūtu noslēdzam mācību gadu skolotājiem. Ir mācību gadi, kas grauj ticību, kas tas ko darām ir vajadzīgs, un ir kas ceļ. Šis, lai cik jocīgs ārēji, iekšēji ir mūs uz augšu un dziļumā reizē cēlis. Novēlu katram TĀDU 99% sieviešu kolektīvu.

2021.gada 13.jūnijs

Agrs rīts, putni ir modušies jau 2 stundas, bet saule vēl nav uzlēkusi. Mūsu pirmie absolventi ir beiguši izlaiduma after-pārtija afterpārtiju, kur man ir gods būt par viņu šoferīti-agri-no-rīta-mājās-izvadātāju. To pieņemu ar prieku kā dāvanu, jo, nu – tie ir pusaudži, kas ne vienmēr visur ļauj tev būt klāt. Un es drīkstu būt tur klāt! Redzēt, cik viņi ir lieliski jaunieši. Viņi zina, ko dara, daudz sarunājās, vēl vairāk smejas, viņu joki ir asprātīgi, tāpat kā viņu mūzikas izvēle. Dzīvespriecīgi. Un nereāli forši. No visas sirds novēlu viņiem, lai tas prieks paliek ar viņiem.

Cēsu Jaunā skola joprojām ir labākais, ko redzu, ko varu darīt, lai varbūt kādreiz pēc 10 vai 20 gadiem, kad izaugs šodienas bērni, viņi varētu būt gudrāki pieaugušie par mums. Es redzu, ka viņi spēs izprast un novērtēt citu cilvēku pasaules uzskatus, sarunāties un sadarboties ar  dažādiem cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem, un rīkoties kopīgas nākotnes labā. Es joprojām tāpat kā pirms 8 gadiem domāju, ka skolas videi un atmosfērai, ko veido pedagogu attieksme un vecāku iesaiste, ir lielāka nozīme par labām atzīmēm un augstu vietu skolu reitingā. Dzīvesprieku joprojām tajos nemēra. Bet mums tas ir svarīgs!

Man liekas tas būtu traki, un varbūt kādreiz es to izmēģināšu - ‘ietagot’ katru, kas šajos skolas  augšanas gados ir bijis kopā ar mums. Atbalstījis ar savu attieksmi, drosmi, cerību, ticību, stratēģiju, uzticēšanos, gudrību, atbalstu, smaidu, apskāvienu, padomu, ar savu eiro, un latu (2013. gadā, jā:) un galdu, dīvānu, vai jebko citu, kas bijis noderīgs, ar vienkārši patiesu interesi: kā jums tajā skolā iet? Tie ir simti un varbūt pat tūkstoši cilvēku. Vienā dienā es jūs saskaitīšu, bet šodien es vienkārši zinu, ka jūs esat. Un tāpēc mēs esam stiprāki, gudrāki, dzīvespriecīgāki un jaudīgāki kā pagājušogad. Un katru iepriekšējo gadu kopš 2013.gada.

PALDIES un tiekamies ar jaunu jaudu jau devītajā Cēsu Jaunās vidusskolas mācību gadā!

Mums var pievienoties dažādos veidos – mācīties, mācīt, un atbalstīt iesakot tiem, kas meklē, kur to jēdzīgi darīt!

Bērnībā zīmē visi

Baiba Leitena ir Cēsu Jaunās skolas mākslas skolotāja, kura atzīst, ka tas ir visai liels izaicinājums.

“Mūsdienās daudz runājam par radošuma attīstību, par dizaina domāšanu, kas uzliek mākslas skolotājiem papildus pienākumu mākslu pacelt daudz augstākā līmenī.  Turklāt nemitīgi ir jārod iespēja katram bērnam pašam atrast tieši viņa unikālo talantu, pieeju, stilu mākslā,” saka Baiba, atklājot, ka pamatskolas laikā zīmēšanu kā mācību priekšmetu īsti pat neatceras, to skaidrojot ar to, ka skolotāja nebija personība, kas spēj aizraut skolēnus.

Taču vēlāk, laikam ejot, viņa saprata, ka ļoti pašai patīk zīmēt. Aiz muguras palicis arī nepiepildīts Mākslas Akadēmijas sapnis, taču zīmēšana vienmēr bijusi Baibas sirdslieta.  

“Mēs arī dzīvojam laikā, kad viss ir pieejams. Arī idejas un paraugi internetā. Bet būtiskākais ir tajā visā neapjukt, bet meklēt savu ceļu. Šis gads bija arī ļoti izaicinošs ar to, ka mācības notika attālinātajā vidē. Sākumā pat jutos apjukusi, kā lai skolēniem māca zīmēt. Taču es atradu veidus un patiesībā strādāju ļoti radoši,” vērtē Baiba.

Jautāta, vai skolēnam ir jāpiemīt talantam, lai zīmētu, viņa norāda, ka drīzāk jābūt vēlmei zīmēt. “Protams, talantīgu skolēnu uzreiz var pamanīt, bet tas nenozīmē, ka zīmēt nevar visi. Turklāt mākslas veidi ir tik dažādi. Iespēja izpausties ir katram. Jautājums, vai skolēns vēlās zīmēt,” precizē mākslas skolotāja, atklājot, ka attālinātās mācīšanās laikā atklāja savu skolēnu vēl neiepazītās talanta puses. Atklājās daudzi patīkami pārsteigumi, kā skolēni domā, strādā, zīmē, interpretē.

Runājam arī par to, ka bērnībā taču visi bērni zīmē un krāso kaut ko. Kas notiek vēlāk? Kādēļ, pieaugot bērniem, attālinās viņu vēlme paņemt rokās zīmuli vai krāsas.

  Mēs dzīvojam laikā, kad viss ir pieejams. Arī idejas un paraugi internetā. Bet būtiskākais ir tajā visā neapjukt, bet meklēt savu ceļu.

“Patiesībā jau bērni, kad ir mazi, tādā veidā izsaka savas emocijas, jūtas, atspoguļo dienas notikumus. Vēlāk iemācāmies runāt, izteikt savas sajūtas, domas citādā formā. Taču noteikti ir cilvēki, kuri turpina zīmēt. Daudzi saprot, ka zīmēšana ir arī viņu talants un sāk to izkopt. Zīmēšana kā nodarbošanās var būt lieliska terapija. Iespējams, daudz biežāk un vairāk cilvēkam rokās būtu jāieliek ota vai krāsu zīmuļi. Lai apstājas! Lai izzīmē sevi,” prāto Baiba, atklājot, ka pati mājās arī mēdz paņemt rokās otas un zīmēt. Vēl viņa bilst, ka vasarā viena no vecāku un bērnu kopīgām nodarbēm varētu būt zīmēšanas pēcpusdiena. Lai var izzīmēties no sirds un ar krāsainiem pirkstu galiem.

Liene Lote Čemme

Mazāk = vairāk

Ivo Rode, 

Cēsu Jaunās vidusskolas direktors

Cēsu Jaunās skolas 9.sezonas priekšvakarā beidzot redzam, ka ne tikai pie mums Cēsīs, bet visā pasaulē sākam saprast teicienu “mazāk = vairāk” pavisam citā griezumā. Ja iepriekš, jau kopš civilizācijas pirmsākumiem, kopējā sabiedrības tieksme bijusi pēc lielā, milzīgā, grandiozā, tad šobrīd sākam atgriezties pie pazīstamā, lokālā, mazās kopienas, ģimenes. Bet par visu pēc kārtas.

Piramīdas, tempļi, kolizejs, katedrāles, milzu stacijas ēkas, pilis, muižas, Titāniks, koncertzāles, kas pulcē pūļus, futbola stadioni, kuros satilpst neskaitāmi tūkstoši, supermārketi, XXXXX izmēra veikali, TC “Alfa” nemitīgā paplašināšanās, Dziesmusvētku estrādes pārbūve, jaunas nacionālās koncertzāles būvniecība, “Airbus” rekordlielie aviolaineri, super kruīza kuģi, visbeidzot - lielās skolas, ģimnāzijas, lielās telpās un bijušās izglītības ministres sapnis par mazo skolu slēgšanu un mega klašu izveidi. Aizraujoties ar lielo, klusā nāvītē iet bojā mazais - mazie veikaliņi sen izmiruši, mazās skolas - slēgtas, vietējais ražotājs spiests pārdot savu produkciju par hipermārketa noteikto cenu, noskatoties, kā veikals uzliek skaistu uzcenojumu un patērētājs šokā par dzīves dārdzību, vietējie tautas nami klusi un kopienas attālākās dzīvesvietās cīnās par savu vietu zem saules.

Lielāks var būt labāks, lielāks var optimizēt resursus, var panāk iespaidīgāku šovu un piedāvāt visu vienuviet. Protams. Bet lielajā kaut kas vienmēr pazūd. Lielajām korporācijām, veikaliem un, diemžēl, arī skolām attiecības ar saviem klientiem nav īsti iespējamas. Lielais nepazīst indivīdu un var rūpēties par kopējo tēlu, kopējām interesēm, veselumu, kurā visnotaļ labi jūtas indivīds ar platiem pleciem, drosmi kabatās un skaļu muti, bet aiziet bojā klusais, trauslais un citādais.

  Šogad kā vēl nekad izjūtam interesi par mazu skolu, kurā katrs skolotājs pazīst katru bērnu, ģimeni, kurā skolēni un pedagogi ir draugi, kurā ģimenes viena ar otru ir cieši saistītas, kurā skolotāji plānojot stundas domā par katru bērnu, kurš atradīsies klasē, kurā katrs skolotājs ir mentors katram bērnam.

Vēl pirms pandēmijas sākām just vieglu vēsmu, kura nesa domu, ka mazais bieži vien ir labāks par lielo. Ka attiecības ir svarīgākas par pastaigu par tirdzniecības centru. Mājsēdī sapratām, kas mums pietrūkst visvairāk. Attiecības. Jau vairākus gadus aktīvi darbojas tiešās pirkšanas pulciņi, kur prece pie tevis nonāk pa tiešo no ražotāja, kur preču izsniegšanas brīdis ir mazs tusiņš. Ultra kvalitatīva pakalpojuma vai preces iegāde no vietējā amatnieka, mākslinieka fināla izmaksās atsver lētākas un mazāk kvalitātīvas preces iegādi supermārketā. Mazie kafejnīcu iekšpagalmu koncerti un divu aktieru izrādes izrādās ir vienlīdzīgs spēlētājas lielajiem pasākumiem. Mazo pagastmāju svētki un amatnieku tirdziņi - sirsnīga vieta, kur satikties un ņemt līdzi arī bērnus. Mazās skolas - vieta, kur katrs bērns tiek pamanīts, sadzirdēts, samīļots.

Lai gan vēl prātos ir doma, ka viss kādreiz būs atkal kā iepriekš, visi zinām, ka nebūs. Es vismaz ceru, ka nebūs, jo, lai gan daudz šajā pandēmijā ir zaudēts, tikpat daudz ir iegūts. Tikai retais sapņo par 60 bērnu klasēm, 100 000 koncertiem, grandiozu izmēru pasākumiem. Mēs pārējie sapņojam baudīt dzīvi ar tiem, kuri mums ir svarīgi, un kuriem mēs esam svarīgi, novērtējam kvalitāti, bagātināmies viens no otra mazajās kopienās.

Šis ir laiks, kad atdzimt mazajam, lokālajam, vietējam, kvalitatīvajam. Cēsu Jaunās skolas dibinātāji šo juta un zināja jau pirms 9 gadiem, kad lielākā daļa apkārtējo šo apšaubīja. Covid krīze bija tikai katalizators nenovēršamajam. Šogad kā vēl nekad izjūtam interesi par mazu skolu, kurā katrs skolotājs pazīst katru bērnu, ģimeni, kurā skolēni un pedagogi ir draugi, kurā ģimenes viena ar otru ir cieši saistītas, kurā skolotāji plānojot stundas domā par katru bērnu, kurš atradīsies klasē, kurā katrs skolotājs ir mentors katram bērnam. Jo mazāks = vairāk. 9 gadus šo domu esam pārstāvējuši, šogad patiešām jūtam, ka vairs neesam vieni, kas šo saprot.

Kāpēc mācīties Cēsu Jaunajā skolā?

Inga Mastiņa, angļu valodas skolotāja

Ik pa laikam līdz manām ausīm vējš atpūš jautājumu, "Vai pie jums tiešām ir tā, kā Feisbukā raksta?" Jāsaka godīgi - es nezinu, jo neesmu Feisbukā. Apsēdos pie rakstāmgalda, lai jums pastāstītu, kā šeit (Cēsu Jaunajā skolā) ir no mana, insaideres, skatupunkta. Esmu gan šīs skolas pedagogs, gan šīs skolas skolēna vecāks.

Pirms trim gadiem vēl dzīvojām Rīgā. Tuvojās 1. septembris, un, kā katru gadu, mans dēls arvien izmisīgāk skaitīja dienas, kas atlikušas līdz brīdim, kad būs jāiet uz skolu. Kad jautāju, kā viņš par to jūtās, viņš atbildēja: "Tā, ka man nav izvēles." No domas vien, ka manam vienpadsmitgadniekam atkal katru rītu jāceļas sešos trīsdesmit, lai dotos uz vietu, kur viņš nekad nav gribējis būt, es biju gatava mainīt visu - arī savu dzīvi, lai parādītu dēlam, ka izvēle ir vienmēr. Vienmēr.

1. septembra rītā, kamēr citi instagramos un feisbukos publicēja smaidīgas bērnu fotogrāfijas ar gladiolu, dāliju un asteru salūtiem rokās, es feisbukā ierakstīju, ka dodu sev gadu laika, lai dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš ietu ar prieku. Biju gatava pārvākties uz dzīvi jebkur, kur šāda skola atradīsies. No draugiem un paziņām dzirdēju komentārus, ka bērnam ar "tādu galvu" gan būtu jāpaliek galvaspilsētā un jāmēģina startēt uz 1. ģimnāziju, vai vēl kur kolosāli. Uz brīdi viņiem noticēju un pakonsultējos ar bērna tēvu, kurš tieši tādā garā bija gājis pa dzīvi - skolas gudrinieks, Latvijas olimpiāžu uzvarētājs, kurš automātiski tika budžeta grupā Latvijas Universitātes fizmatos. Viņš teica, ka uzticas man.

Stāsts, kā mēs nokļuvām Cēsu Jaunajā skolā ir viena no tām skaistajām pasaules sinhronitātēm, kas šķiet kā neticama sakritība, taču patiesībā ir loģiska likumsakarība. To kādreiz pie ugunskura jums pastāstīšu.

Šogad aprit otrais gads, kopš mans dēls mācās Cēsu Jaunajā skolā, un man ir zudis jelkāds atskaites punkts, kādēļ šo lēmumu nepieņēmu jau agrāk. Zinu, ka ik katrā skolā ir pa kādam brīnumpedagogam, kurš jūt, ciena, saprot un uztver bērnus kā sevi pašu. Taču nekad neesmu pieredzējusi šo fenomenu tik koncentrētā esencē, kā šogad Cēsu Jaunajā skolā.

Katram bērnam un vecākam ir savas ekspektācijas, vēlmes, vajadzības un priekšstati, ko vēlamies saņemt no izglītības procesa un pedagogiem. Mans kvalitātes rādītājs ir laimīgs bērns, kurš, domājot par skolu un skolotājiem, ne brīdi šo pāris gadu laikā nav noskurinājies. Viņam šogad bija grūti nosaukt trīs foršākos skolotājus, jo visi tādi esot, un katrs citādā veidā. Pateicoties šiem diviem mācību gadiem mans intravertais jaunietis ir laimīgāks, kā nekad savā dzīvē, pat ar visām tām pandēmijām visriņķī. Nekad neesmu pieredzējusi jaudīgāku klases audzinātājas darbu, kā šogad Unas Dreiblates izpildījumā. Tāda pašaizliedzība, jutība, redzība un vēlme iedziļināties, palīdzēt, sadzirdēt, nav kaut kas, ko jelkad spēšu uztvert kā pašsaprotamu.

  Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi.

Tā kā esmu arī šīs skolas skolotāja, tad zinu, ka ikkatra mana kolēģa iekšējā latiņa ir nolikta ļoti, ļoti augstu. Mēs pirmie būsim tie, kas pamanīs savas kļūdas vai neizdošanās. Un labi, ka ir vecāki, bērni un kolēģi, kuri pamana arī to, kas mums izdodas un laikus paslavē, pirms kāds no mums sašļūk.

Pirmo reizi savā dažpadsmit gadu pedagoģijas karjerā pieredzu tik spēcīgas skolotāju personības, kas uzņemas iniciatīvu, ir gatavi cits citu aizvietot, ja vajag, nevis skatīties šaurā savas specializācijas rāmī. Kā kolēģe pieredzu cilvēkus, kuri šeit strādā ar sirdi. Šeit nemaksā ne par centu vairāk, kā jebkurā citā skolā, gluži pretēji - man šeit nav to foršo, gadiem ierasto, galvaspilsētas piemaksu. Vēl jautrāk - es pati maksāju par sava bērna skolu un pati mācu viņam angļu valodu, jo tā ir forma, kā varu šo vidi atbalstīt. Kādos vārdos lai vēl izstāstu to, cik ļoti mans bērns šo vietu novērtē?

Jau augusta sākumā mūsu skolas pedagogi atgriežas skolā, lai mācītos. Iedomājieties? Mācītos! Un nevis tā, ka sēžam un urbinām degunu, kamēr kāds mums lasa lekcijas un mēs, galvas klanīdami, klausāmies, lai iegūtu obligātos punktus. Mēs mācāmies tā, ka katra aizsēdējusies smadzeņu kroka tiek izpurināta no putekļiem. Šeit būt ir izaicinājums - tas nav kā svētdienas rītā pankūkas uzcept. Taču katrs, kurš šeit strādā, zina, kas ir mūsu komandas satvarā. Un jā, ir dienas, kad pie mums vispār nav tā, kā vakardienas feisbuka ierakstā. Taču mūsos ir milzīga ticība tam, ko darām, un ticība, ka rīt atkal notiks kāds feisbuka ieraksta vērts brīnums.

Esmu gadiem strādājusi Rīgas skolās (arī prestižajās) un man nav nekādu ilūziju par to, ka tur ir ideālāk. Īpaši šogad, kad galvaspilsēta tā arī ne reizi neiekļuva drošo novadu sarakstā.

Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi. Nekad un nekur viss nebūs ideāli, taču, ja bērns atbild, "Es jūtos tā, it kā man nav izvēles", tad zini - ir pēdējais laiks, lai celtos un parādītu, ka izvēle pastāv vienmēr, ka savu dzīvi var sākt veidot no jauna jebkurā punktā, un tas var izrādīties dzīves labākais lēmums.

Lai jums skaistas un drosmīgas izvēles!

Starp haosu un kārtību

Ivo Rode, Cēsu Jaunās skolas direktors

Lielā daļā pasaules kultūru ir priekštats par haosu un kārtību. Iespējams, nosaukts citos vārdos, bet saglabājot ideju par pretstatiem, no kuriem neviens nav labāks vai sliktāks un pareizāks, abi ir nepieciešami noteiktās devās. Vislabāk šo ideju mūsdienās apspēlē 20.gadsimta nozīmīgākais domātājs Džordans Pītersens. Viņš kārtību apraksta kā saprotamo, kontrolējamo, iepazīto, kārtība ir, kad tev ir darbs, bērni iet uz skolu, kārtība ir “mūris, kas notur barbarus no iebrukšanas Romas impērijā”, kārtība ir, kad tu esi vesels, tev ledusskapī ir Dzintara siers, kafijas pietiek vēl kādam laikam un veļas mašīna tavu balto kreklu izmazgā kārtīgi un tīri (arī tur pie apkaklītes). Haoss ir neiepazītais, nevaldāmais potenciāls, kas mutuļo un vārās, haoss nav kontrolējams, haoss ir, kad tavi bērni saslimst, kad tu pazaudē darbu un nezini, vai tev pietiks naudas rēķiniem. Haoss ir caurums mūrī, pa kuru barbari iekļūst Romā un sāk to dedzināt. Haoss ir, kad tavai veļasmašīnai ir ciet filtrs un drēbes iznāk ārā slapjas un smird pēc vecas trauku lupatas.

Un tomēr -  tie abi ir vajadzīgi un nepieciešami. Haosam ir potenciāls par kaut ko kļūt, kārtība ir tas, par ko tas ir kļuvis. Viena no lielākajām meistarībām savas eksistences laikā uz šīs zemes ir spēt būt balansā starp abiem. Pirmatnējais cilvēks, kura ala ar pavardu centrā bija vienīgā vieta, kur valda kārtība, devās haosa spēku pasaulē to pakļaut sev. Katru dienu, ejot aizvien tālāk, haosa valstība atkāpās un tajā tika iedibināta kārtība, alu zīmējumi parāda, kā nezināmais, nevaldāmais, pat bīstamais kļūst par pazīstamu un iekārojamu medījumu, kur, zināmu kārtību ievērojot, haosa bīstamības riski tiek samazināti līdz pieļaujamai normai. Taču, ja alu cilvēks aizklīst par tālu haosa valstībā, šie varenie spēki to sarauj gabalos - viņš var tikt ievainots, nosalt, mirt badā vai kādā citā nāvē. Bet paliekot alā, nekad neizejot tur, pie nezināmā, nevaldāmā potenciāla, rezultāts ir ne mazāk bēdīgs. Visa kultūras, mākslas, zinātnes un citu jomu attīstība ir veidojusies no haosa potenciāla izprašanas un kārtības ieviešanas tajā. Tomēr pārāk ilgi sēžot uz lauriem, paliekot kārtības vienveidībā un paredzamībā, ūdens sāk duļķoties, progress apstājas, sākas apātiska stagnācija. Balanss ir atslēga.

Skolēns izglītības procesā ir šis alu cilvēks, kurš dodas haosa valstībā ieviest kārtību. Viņš dod vārdus vēl nezināmām lietām, veido sistēmas, analizē, izdara spriedumus. Ja skolēnam ir par daudz haosa, rodas apjukums un nevēlēšanās dodies ārā no alas, kurā ir labi un silti. Reizēm haosa spēki neļauj pilnvērtīgi ieviest kārtību, jo skolēna ikdienas dzīve ir nesakārtotības pilna. Vai es pieminēju, ka haoss ir infekciozs? Tas sākas no vienas dzīves jomas un līdzīgi kā kovids pārņem citas. Istaba bardakā, nekonkrēts dienas ritms, iekavēta mājas darbu izpilde, par daudz treniņu, pusaudžu dzīves trauksmainā ikdiena, neregulāras ēdienreizes. Un tad lēnā garā (patiesībā ātri) haoss jau ir visur - tev izkrīt no rokām telefons un sašķīst stikls, nestrādā zooms, aizmirsti par mājas darbu, dabū klepu un vēl arī potīte samežģījās. Otrā galā dzīvo pedantiskā kārtība, kurā tu esi noaudzis ar sūnām, iesēdies savā datorklēslā un ārā vairs iet negribi, tev nevajag un negribas neko jaunu, pat īsti draudzēties ar cilvēkiem. Tu esi iegājis savā rūgteni saldajā ikdienā un tur arī vēlies palikt. Bet ir arī risinājums, protams! Haoss ir risinājums pedantiskai kārtībai un kārtība haosam. Atslēga, protams, ir balanss.

Skolotājs pēc savas būtības ir profesionāls balansētājs. Skolotājs visas dienas garumā mēģina noturēt skolēnu balansā starp abiem. Iesākumā ļaujot skolēnam pagozēties kārtības saulītē, un tad sūtot nelielā misijā haosa teritorijā. Un kolīdz briesmas uzglūn pārāk daudz, skolotājs baltā zirgā skolēnu glābj no nevaldāmajiem, nezināmajiem, neizprotamajiem spēkiem, atvedot atpakaļ drošībā vai arī dodot ieročus, ar kuriem nevaldāmos spēkus tomēr savaldīt un pakļaut, ieviešot kārtību. Skolotājs ir tas, kurš neļauj pārāk ilgi sēdēt ierasto zināšanu un prasmju apātijā, ik pa brīdim atgādinot, lai gan šajā alā ir labi un  ugunskurs silda, tur ārā, tur, tur…

Laiks, kurā skolotājs neatrodas skolēnam blakus (vari uztvert vārdu skolotājs cēlā nozīmē - kāds, kuru tu sauc par savu dzīves skolotāju vai vienkārši, no kura pieņem padomu)  ir izjaucis balansu. Zināmā mērā ir iestājies haoss, ir izjaukts ierastais ritms, paredzamība, kārtība. Citās jomās, ir iestājusies viena kārtīga apātija. Ikdiena ir vienmuļa, paredzama, vienveidīga, bez asām izjūtām un mazajām uzvarām. Kā balansu atjaunot? Šķiet, saglabājoties ārkārtas stāvoklim, pulcēšanās aizliegumam un mācībām no mājām, ir tikai viena metode - attiecības. Lai kādā formā, veidā, platformā, bet dibināt, saglabāt, uzturēt attiecības. Klausīties vienam otrā, uzrunāt otru, stāstīt, sadzirdēt, būt blakus, kaut digitāli. Būt par to, kurš palīdz uzturēt balansu un lūgt palīdzību balansa ieviešanā. Gatavojot uzdevumu skolēnam, zināt kur viņš dzīvo, kā jūtas, cikos ceļas un ko darīs vakarā. Sarunāties vienkārši tāpat. Būt blakus, atjaunojot balansu tajās jomās, kur to var atjaunot. Plānot ikdienu, kuros haoss un kārtība mijās viens ar otru un spēt būt par vadītāju un balansu. Izaicinājums, viennozīmīgi. Bet ko gan citu no vecāka un pedagoga var prasīt, kā pieņemt šo laikmetu tādu, kāds tas ir un meklēt veidu kā savu dzīvi un savu bērnu dzīvi noturēt veselīgā balansā. Balanss starp haosu un kārtību.

Kā apgūt svešvalodas?

Šādu jautājumu uzdevām mūsu angļu valodas skolotājam, pēc izglītības tulkam, ROBERTAM SKUTELIM, kurš angļu valodu māca arī daudziem citiem studentiem visā Latvijā.

Viņaprāt, pareizākais veids, kā mācīties svešvalodu – nepiespiesti un pavisam noteikti nesākot ar gramatikas iekalšanu. Turklāt visbiežāk to izdarīt ir daudz vieglāk, ja tam ir konkrēts mērķis – došanās ceļojumā, ārvalstu draugi, interesants raidījums konkrētajā valodā, kuram gribas sekot līdzi.

“Atceros, ka es krievu valodu iemācījos, spēlējoties ar kaimiņu puiku, kurš neprata ne vārda latviski, es – krieviski. Patiešām vēl šodien atceros tās mūsu pirmās komunikācijas reizes, kad es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko viņš no manis vēlas. Bet šajā gadījumā vide, kurā es augu un, protams, sarunu partneris bija tas, kurš mudināja apgūt krievu valodu. Kas attiecas uz angļu valodu, manā bērnībā nebija tā, ka skatās animācijas filmas vai spēlē videospēles svešvalodā. Mācījos angļu valodu skolā un man pat bija labas atzīmes. Taču 11. klasē pie mums ciemos uz skolu atbrauca apmaiņas skolēni no Francijas un gribējām kopā spēlēt kārtis. Tad es sapratu, ka angļu valodu nezinu vispār, jo es pat kopīgi kārtis nevarēju uzspēlēt,” atceras Roberts un atklāj, ka vēlāk jau angļu valodu sāka mācīties ar citu apziņu. Turklāt skatoties daudz filmas, klausoties mūziku angļu valodā. Roberts norāda, ka svešvalodas apguvē ir svarīgi saglabāt zināmā mērā vieglumu. Tā nav gramatikas iekalšana, bet drīzāk rotaļāšanās ar valodu. Būšana valodā, klausīšanās un sadzirdēšana.

“Runājot par mūsdienu jauniešiem un krievu valodas apguvi, drīzāk tas ir izpratnes jautājums. Vai jaunieši apzinās, ka svešvalodu zināšanas viņiem palīdzēs darba tirgū. Atceros vienu no saviem pirmajiem darbiem, tur obligāta prasība bija krievu valoda. Tā kā es šo valodu zināju, varēju strādāt. Tas ir līdzīgi kā ar lazanjas gatavošanu. Tu vari katru dienu to neēst, bet ir lieliski, ja zini, kā to pagatavo un to izdarīt, kad vēlies,” smaidot saka Roberts un atklāj, ka pats viņš jau vairākus gadus vēlas apgūt portugāļu valodu, bet tam nepieciešams atrast labu skolotāju.

“Es tomēr uzskatu, lai apgūtu jaunu valodu, pasniedzējam ir jābūt. Kādam, kurš iedot kopējo kontekstu par valodu. Klasiskais piemērs, kad mācu angļu valodu un tulkojam tekstu uz latviešu valodu, man prasa, kā tad tā, ka  nesakrīt vārdu skaits. Piemēram, iedomājamies angļu valodā teikumu: “There are some nice buldings in the old part of the town.” Divpadsmit vārdi, bet latviešu valodā mēs to pasakām ar četriem – “vecpilsētā ir skaistas ēkas”.  Un te nav stāsts par to, ka kaut kas ir nepareizi iztulkots. Tā ir valodu īpatnība. Tādēļ es teiktu, ka pasniedzējam ir jābūt. Lieliski palīdz, ja ikdienā savā izvēlētajā svešvalodā var klausīties mūziku, radio vai skatīties filmas,” saka Roberts.

Runājam arī par vecumu, kurā svešvalodas uzsākt mācīties un nonākam pie secinājuma, ka īsti jau šāda vecuma ierobežojuma nav. Jautājums drīzāk par to, vai cilvēkam ir motivācija un vai ir iespēja valodu ikdienā pielietot.

“Ventspilī angļu valodas grupā pie manis atnāca mācīties kāda kundzīte, kurai bija ap 70 gadiem. Viņa teica, ka vēlās apgūt valodu, jo mazbērni dzīvo Anglijā, bet viņa grib aizbraukt ciemos, parunāties un justies piederīga ģimenei. Viņa mācījās. Visas trīs valodu līmeņus izgāja. Pēc pāris gadiem viņu satiku uz ielas un viņa mani uzrunāja angļu valodā stāstot, ka esot atgriezusies no Anglijas, pavadījusi brīnišķīgu laiku un tas man liek secināt, ka valodas apguvei vecuma ierobežojuma nav. Ir tikai jāgrib,” bilst Roberts un turpina: “Svarīgi, ka līdz ar valodu praktizējam arī izrunu, tiekam vaļā no nevēlamā latviskā valodas akcenta. Katrai valodai ir savi aktīvie muskuļi, ja tā var teikt. Ja runājam angliski, krieviski, latviski vai jebkurā citā valodā, mums darbojas citi mutes, sejas muskuļi. Šī lieta ir jāsaprot un jāpraktizē. Protams, jāklausās arī valoda. Pašiem jārunā, sevi jāsadzird.”

Domājot par bērniem un jauniešiem, kuri kūtri apgūst svešvalodas, Roberts retoriski jautā: “Kad vecāki pēdējo reizi ar jaunieti kopā noskatījās filmu  vai kādu raidījumu svešvalodā? Kāpēc šo atkal noveļam tikai uz sava bērna pleciem?” Turklāt to var darīt jebkurā vecumā – kopīgi skatīties kādu raidījumu.”

Sarunas noslēgumā nonākam pie zināmas atziņas, ka vispirms valoda ir jāklausās (daudz un bieži), tad pamazām tajā sākam runāt un tikai beigās rakstīt. Šādā secībā ikviens bērns iemācās arī savu dzimto valodu. Tieši tā būtu jāmācās arī svešvaloda.  

6 mīti un dažas patiesības par mācību procesu 2020. gadā

IVO RODE

Kad nu visi ir jau paspējuši izteikt savas domas par to, kas šobrīd notiek izglītībā, runājot daudz un par visu, vēlos piedāvāt arī dažas savas atziņas. Pieskaršos pāris tematiem, jo mans skolotājs profesors Deniss Hanovs jau pirmajā kursā aicināja neaizmirst par principu “mazāk ir vairāk”. Un skolotājs ir jāklausa.

Šis ir normāls mācību gads un tas tā arī jāuztver!

Neesmu drošs, vai kāds kaut ko no tā, kas šobrīd notiek, uztver normāli. Drīzāk mēs visi cenšamies joprojām palikt normāli. Lai gan septembris iesākās visai mierīgi, tomēr Damokla zobena svaru virs izglītības nozares galvām mēs jutām visi. Mēs bijām gatavi, ka jebkurā brīdī un dienā mācības var turpināties attālināti, bet kurš varēja padomāt, ka notiks kaut kas pa vidu starp klātieni un tālumu, turklāt ar visai garu iesildīšanās procesu. Vispirms jau septembra otrā nedēļa atnesa pseidokovidu. Tas ir tāds kovids, kad bērnam ir iesnas un bailēs no kovida visi savas atvases atstāj mājās. Septembrī, oktobrī klases bija pustukšas. Tad nāca skolotāju slimošanas vilnis, visbeidzot sāka saslimt visa valsts. Attālinātās mācības 7.-9.klasēm šķiet šajā brīdī kā medusmaize, ja salīdzina ar to, kas notiek klātienē. Maskas, metri, vaļēji logi, spirta aromāts gaiteņos, saplaisājusi roku āda un lielisks balss skaļuma treniņš, cenšoties uzrunāt klātesošos caur tekstilu. Maska tomēr ik pa brīdim bija jānoņem, it īpaši tajos brīžos, kad ar savu sejas izteiksmi vēlies pavēstīt kaut ko, ko runātais vārds nespēj. Tātad, ar pirmo klasi - ik pēc 20 sekundēm jāpavelk maska uz leju uz 3 sekundēm un tad atpakaļ. To varēja izdarīt brīžos, kad esi maksimāli tālu no skolēna, netīšām kāds elpas piliens neaizlidotu bērnu virzienā. Bet mēs tikām galā. Un īpaši nesūdzējāmies. Labāk tā, nekā mazajiem gatavot attālinātos darbus. Bet vai tas kādam likās normāli? Noteikti! (lasi ar ironiju) Vai šo to nepaspējām, šis tas palika aiz borta un šis tas tika pārcelts uz labākiem laikiem? Noteikti! (lasi bez ironijas).

Attālinātās mācības, kovids un globālā histērija ilgtermiņā negatīvi ietekmēs mūsu bērnus

Iepriekš minēju, ka nekas nav normāls, bet vai varam sacīt, ka “viss ir slikti”? Mācības notiek, lai gan esam no daudz kā atteikušies, taču  pats pamats ir un vienmēr tiks saglabāts - bērni piedalās izglītības procesā, kurā mēs mācām bērnus mācīties, domāt, analizēt, izvērtēt, rēķināt, izpētīt, prezentēt, utt. Tas nekur nav palicis. Nē, šī paaudze nebūs idioti! Nē, viņiem nebūs milzu robu, nē, viņi nebūs palaiduši garām prasmes un zināšanas, kas viņu dzīvēs būs izšķirošas. Mācīties klātienē ir labi, bet mācīties attālināti vai maskā nav nekas šausmīgs. Turklāt, nenoliegsim, ka šis process mums ir iemācījis ļoti daudz, ir daudz jaunu prasmju, zināšanu, atziņu, kuras skolēni ieguvuši mācoties no mājām. Lūdzu, nenovērtēsim tās par zemu.

Kompetenču pieeja a.k.a jaunais saturs a.k.a. skola2030 visu atrisina un ir liels solis progresa virzienā

Tas atrisinājis tikai dažas lietas un sarežģījis citas. Man, piemēram, tas viss ļoti patīk, saredzu jaunajā pieejā lielāku struktūru, sakārtotību, loģiku, secīgumu. Tā kā es mācību grāmatas un citu cilvēku radītos mācību līdzekļus lietoju tikai stundu gatavošanās procesam, bet skolēniem dodu paša sagatavotus tekstus un uzdevumus (atskaitot attēlus un video), jūtos tā, it kā jaunais saturs būtu kā radīts tieši man. Bet tā nejūtas visi. Daudziem šis process šķiet sasteigts, citiem pietrūkst mācību līdzekļu, mācību grāmatu, daudziem, kas izstrādājuši savu sistēmu un kārtību, jaunās kārtības sagremošana prasīs ilgu laiku. Rezultāts - vieni (Cēsu Jaunā skola) ir ieguvēji, citiem - pedagogu trūkums un apjukums padziļinās. Šķiet, nekas nav tikai balts vai melns. Mēs Jaunajā skolā jauno saturu par jaunu neuztveram jau sen. Pat neturam par mērķi vai objektīvu, drīzāk kā paraugu un iztikas minimumu, saprotams, jo te visi ir jauni, bet pazīstu daudz ne-jaunus, bet brīnišķīgus skolotājus, kas nav tik entuziastiski kā es un vai šis mācību gads bija īstais, kad to uzsākt, arī manas domas dalās.

Vecāko klašu skolēni var normāli mācīties attālināti

Jā un nē! Var, bet cik ilgi? Var, bet kāds atbalsts viņiem tiek sniegts? Var, bet vai visi? Var, bet kādā formā un intensitātē? Var, bet pedagoga autoritāte un personība ir neaizvietojami. Var, bet ar samērā biežiem klātbūtnes mirkļiem. Esam novērojuši, ka vissvarīgākais elements bērna pedagoģiskajā dzīvē ir nevis uzdevums vai darba lapa, vai rezultāts vai atzīme, vai vēl kas cits, bet pedagogs. Āmen! Es to pateicu, beidzot! Bērni var visu un visādi, bet tieši pedagoga klātbūtne, veids kādā viņš runā, skatiens, žesti, humors, uzslava, uzsitiens uz pleca, īsa saruna par aktuālo, smaids, humors ir neaizvietojami. Cenšamies uzdevumus dažādot, slodzes samazināt, palielināt, dot darba lapas, uzdevumi.lv, video uzdevumus, zoom stundas, projektus, eksperimentus un ko tik vēl ne. Bērni strādā, mācās, cenšas, bet motivācija un prieka līmenis lēnām krītas. Un tad mazā spožā zvaigznīte - individuāla satikšanās ar pedagogu uzlādē baterijas un darbs atkal var turpināties.

Tie, kuriem labi attīstītas patstāvīgā darba prasmes, var un varēs mācīties paši un patstāvīgi

Varēs, bet vislabāk to varēs darīt piemērotā vidē. Ir daudz runāts par to, ka mācīties var jebkur, katrs sev vēlamā laikā, veidā, ja ir patstāvīga darba prasmes. Piekrītu par visiem, izņemot par jebkur. Mācīties jau var, bet vislabāk mācīties ir vidē, kas ir atbalstoša un piemērota mācību procesam. Tāpēc esam lēmuši, ka 2021.gadā durvis vērs Cēsu Jaunā vidusskola. Mērķis ir vienkāršs - jauniešiem, kuri ir aktīvi, savā dzīvē jau dara vai vēlas darīt visādas foršas lietas ārpus skolas, būtu vieta un vide, pedagogi, kas viņus atbalstītu, ļaujot pašiem vairāk organizēt savu mācību procesu. Par šo noteikti runāsim vēl nākotnē, bet pagaidām vēlos teikt, ka, manuprāt, vide un pedagoga klātbūtne būs izšķirošie veiksmīga patstāvīgā mācību procesa nodrošināšanā. Pusaudzis var mācīties pats, ja viņam ir kur, ja viņam ir kas palīdz (jā, arī tas skaitās, ka viņš mācās pats. Pats nekad nenozīmē pilnīgi viens pats. Nekad!)

Mācīties ir forši!

Ne visi pie šīs atziņas dzīves laikā nonāk, bet tie, kas nonāk, ir ļoti laimīgi cilvēki. Kā saka mūsu pirmsskolas pedagoģe Linda, svarīgi ir noķert to mācīšanās kaifu. To superīgo sajūtu, ka tu kaut ko dari, izdari, domā un izdomā, mācies un iemācies. Šķiet nekad tik daudz neesmu iemācījies, kā mācot un gatavojoties mācīt. Lai cik normāli vai nenormāli viss šis, kas notiek šķistu, mēs esam tik daudz no šī laika iemācījušies. Mēs, ar to es domāju visu Cēsu Jaunās skolas komandu - skolotājus, bērnus, vecākus! Šobrīd vairāk kā jebkad novērtējam šo brīnišķīgo iespēju mācīties, iet uz skolu, vest uz skolu bērnus, pildīt mājasdarbus, pārrunāt dienā piedzīvoto, palīdzēt izlabot kādu parādu. Pat pačīkstēt par to, kā skolotājs ir bijis stingrs, ir forši. Alternatīva ir nemācīties, tad tava dzīve ir mājas, mājas, mājas, veikals, mājas, mājas. Mācīties ir forši, visforšāk!

Klases audzinātāja loma

Ikviens no mums atceras pirmo, otro un, iespējams, arī trešo un ceturto klases audzinātāju savā mūžā. Noteikti katrā vecumposmā klases audzinātāja loma ir bijusi atšķirīga un tomēr vienmēr esam gaidījuši, ka arī skolā kāds par mums uzņemsies rūpes.

Par šo tematu diskusijā piedalījās trīs mūsu skolas klases audzinātājas – Solvita Marija Sarkane, Jolanta Briša un Una Dreiblate.

Kāda ir klases audzinātāja loma?

Solvita: - Tā ir būtiska, taču mēs paši savā ikdienā redzam, ka arī skolotājs ir cilvēks. Arī skolotājs slimo, viņam ir ģimene un nākas skolēniem piedzīvot klases audzinātāju maiņu. Bet vieta nepaliek tukša. Nāk cits kolēģis, ienesot citu auru.

Jolanta: - Klases audzinātājs ir ļoti svarīgs katra skolēna dzīvē. Tas, kāds  ir klases audzinātājs, tas ietekmē arī bērna, pusaudža attīstības veiksmi. Audzinātājs ir arī tas, kurš veido mikroklimatu klasē. Ja audzinātājs neizveido kontaktu ar katru skolēnu, tad tas bērns kaut kā peld pa skolu, īsti nevienam nevajadzīgs. Pedagoģijā esmu nostrādājusi ļoti daudzus gadus, turklāt dažādās mācību iestādēs. Varu teikt, ka esmu redzējusi dažādus piemērus. Var gadīties, ka par autoritāti kļūst kāds priekšmeta skolotājs. Bet arī tas ir labi. Bet labs klases audzinātājs kļūst par uzticības personu skolēniem. Es vienmēr esmu centusies, lai skolēni zina, ka vismaz pie manis viņi var vērsties jebkurā brīdī, ja vien tas ir nepieciešams. Turklāt arī vecāki jūtas droši, ja bērnu nodevuši laba skolotāja rokās. Teikšu, ka klases audzinātājs ir tilts starp skolu, priekšmetu skolotājiem, vecākiem un pašu bērnu. Tā ir nemitīga sadarbība, ko vada klases audzinātājs. Ja bērns jūtas labi klasē ar savu skolotāju, klases biedriem, viņš labi jutīsies arī skolā. Ja vēl ģimenē viss ir labi, tad bērnam tiek dots pamats, lai viņš izveidotos par veselīgu sabiedrības daļu. Bet jāsaka, ka tā ir arī savstarpēja ķīmija. Jo skolotāja kā cilvēks var būt brīnišķīga, bet skaties – ar vienu klasi viss bija labi, bet ar otru tik labi neveicas.

Una: -  Es esmu vecāko klašu skolēnu audzinātāja. Mana loma ir vairāk būt viņu draugam, bet piekrītu, ka esmu tilts starp skolēniem  un priekšmetu skolotājiem, vecākiem. Vecāko klašu skolēniem arī būtiski ir radīt drošu vidi, ļaut viņiem justies sadzirdētiem, uzklausītiem un saprastiem.  Bet otra būtiska lieta – veicināt viņus mācīties. Kā zināms, pusaudžu vecumā viņiem vissvarīgākā ir socializēšanās savā starpā, nevis pats mācību process. Ir jāatrod balanss starp sociālo vidi, sevis atrašanu un pierādīšanu un izglītošanās procesu. Mācīšanās un izaugsme nevar palikt otrajā plānā. Tam arī klases audzinātājs pievērš lielāko uzmanību. Un šo var panākt ne tikai viņus dzirdot un uzklausot, bet atdodot viņiem atpakaļ atbildību. Turklāt ne vienmēr iesaistot tajā visā vecākus.  Runājot par klases kolektīvu, domāju, ka viņiem visiem nav jābūt labākajiem draugiem, bet drīzāk  komandai, kas saliekot kopā savas stiprās puses spēj tikt līdz rezultātam. Tas ir arī stāsts par emocionālo inteliģenci, ka spējam otru pieņemt, atbalstīt, saprast utt.

-Vai klases audzinātājam vairāk pieķeras skolēni vai viņu vecāki?  Tas varbūt atšķirīgs ir no vecumposma.

Una: - Vecāko klašu audzēkņu posmā tie ir paši skolēni. Un skolēniem klases audzinātāji noteikti kādā vecumposmā nomainās. Sākumā savstarpējās attiecības ir jāveido pamazām un jāsaprot, pa kuru ceļu pie jauniešiem labāk pieiet. Bet tas ir milzīgs izaicinājums. Cik skolēnu, tik dažādu pieeju un ceļu. 

Solvita: - Mazāko klašu skolēnu grupā noteikti vēl lielu lomu spēlē vecāki. Viņiem arī ir būtiski regulāri izrunāties ar klases audzinātāju. Kā bērns jūtas? Kā viņam veicas mācībās? Kas sagādā problēmas? Kā viņu atbalstīt? Bet, protams, ļoti cieši klātstāvoši ir bērni, ar kuriem nemitīgi tiek risināti dažādi jautājumi, problēmas, mazie strīdi.

-Kāda ir laba, nē, vislabākā klases audzinātāja?

Una: - Tā, kura vienlaikus spēj redzēt gan visus klases bērnus, gan parūpēties par to, lai skolēns sekmīgi mācās un attīsta savas prasmes, zināšanas.

Jolanta: - Ir jāizveido ar katru bērnu laba komunikācija jeb savstarpējās attiecības. Ir jāizveido arī labas attiecības ar vecākiem. Ja tas izdodas, tad bērns arī komfortabli var justies starp vecākiem un klases audzinātāju.

Una: - Lai iepazītu bērnus un vecākus, lieliski darbojas mūsu skolā ieviestās individuālās trīspusējās sarunas. Tādas kopīgās vecāku sapulces vairs nav tiešām aktuālas. Šāda individuāla saruna ar skolēnu un viņa vecākiem iedod daudz gan sajūtu, gan emocionālā un informatīvā ziņā.

Solvita: - Piestāvoša savai klasei. Tas ir tas stāsts par savstarpējo ķīmiju.