Attālinātā darbošanās

SANDIS KALĒJS,  CJS pedagogs

Attīstoties tehnoloģijām un rodoties jaunām profesijām, attālinātās darbošanās process daudzās profesijās bija sācies jau pirms 15+ gadiem. Un C-19 bija tikai katalizators, lai to spēcīgi attīstītu arī citās jomās, kurās neviens pat lāga nespēja iedomāties, kā tur varētu attālināti darboties.

 Pateicoties tam, pēdējā pusotra gada laikā digitālās komunikācijas prasmes, iemaņas un zināšanas visiem ir augušas lieliem soļiem. Protams, varam tam pretoties, meklēt trūkumus u.tml., tomēr laiks ievieš savas korekcijas.

Kaut arī vairums zinātnes un tehnikas sasniegumu sākumā sastopas ar vairāk pretiniekiem, nekā atbalstītājiem, tie vienalga ienāk mūsu dzīvē. Un, kā vēlāk izrādās, tas ir ļoti noderīgi – gan indivīdam, gan visai sabiedrībai. Un te nav runa par šī brīža ierobežojumiem, jo, vērojot tendenci krietni ilgākā laika posmā, var prognozēt, ka attālinātā darbošanās arvien vairāk un vairāk ienāks mūsu ikdienā. Un prātīgākais būtu paņemt no tā visu to labāko, lai varētu savu ikdienu padarīt vēl kvalitatīvāku, ar lielāku pievienoto vērtību katrai mūsu dzīves dienai.

NĀKOTNE TIEK VEIDOTA ŠODIEN

Attālinātā darbošanās nāk ar ļoti daudz priekšrocībām, piemēram, nav jātērē laiks pārvietojoties, var darboties sev ērtā laikā un tempā u.tml., kas tikai palielina padarītā efektivitāti, apjomu un kvalitāti.

Tā kā vēl vairāk domāt, kā vairot efektivitāti, apjomu un kvalitāti, laikam nav īpašas vajadzības. Drīzāk būtu jāvairo mūsu fiziskais un garīgais spēks, lai to visu spētu “apēst” jeb paveikt. Un te laikam jau nekas jauns nav izdomāts. Lai cilvēks varētu labi darboties, vajag tikai pāris lietas:

• pietiekama atpūta;

• svaigs gaiss;

• atbilstoša pārtika;

• fiziskās aktivitātes;

• un pats galvenais – labas attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Ja jautāsim sirmgalvjiem ilgdzīvotājiem vai palasīsim to cilvēku biogrāfijas, kuri savā dzīvē ir guvuši panākumus, tad atbildēs figurē vērtības:

• attiecības padara laimīgus un veselīgākus;

• attiecībām svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte;

• sajūta, ka var paļauties uz otru.

Protams, veidot attiecības ne vienmēr ir viegli, pie tā ir jāpiestrādā. Tas nozīmē gan vieglu pastaigu mežā, rīta kafijas un svētku vakariņas, gan arī pienākumus, rūpes, domstarpības u.tml. Tomēr tie, kuri tajā investē un iegulda savas pūles un laiku, sasniedz krietni vairāk.

Ja kāds to nedara vai dara nepietiekami, tad šodien, mājsēdes laikā, šīs lietas mēs varam darīt vēl pastiprinātāk ar vienu vienīgu mērķi – padarīt šodienu vēl labāku!

...un, kā ir ar Tevi?

Manas piezīmes pa ceļam uz Cēsu Jaunās skolas pirmo izlaidumu

Valda Malceniece,

skolas dibinātāja, brīvprātīgais darbinieks, skolotāju palīgs, dežuraukle, apkopēja, valdes locekle, projektu vadītāja, lietvede, direktora pienākumu izpildītāja, absolventu šoferīte

Skolas izlaiduma svētku sajūtu – prieku, gandarījumu un pateicību par padarīto – ‘krāju’ jau labu laiku. Varbūt pat visus līdzšinējos 8 mācību gadus. Jo es ļoti cerēju, ka šī diena pienāks!

2012./13.mācību gads: Top skola

2012. gada rudens

Baigi gribētos, palikt dzīvot Cēsīs, ja būtu tāda skola, par kādu pēc pāris gadiem sāks runāt visā Latvijā saucot to par kompetenču pieeju. Varbūt ierakstīt Twiterī, ja nu vēl kāds tādu skolu Cēsīs gribētu? Varbūt kopā saliekot prasmes un zināšanas sanāktu?

2013. gada februāris

Izglītības un kvalitātes dienestā izsniegta reģistrācijas apliecība “Cēsu Jaunajai sākumskolai” un pirmsskolai, ko dibinājusi enerģisku vecāku biedrība.

2013.gada aprīlis

Skolai nav direktora. 1.septembris tuvojas strauji. Varbūt atkal ielikt kādos sociālajos tīklos sludinājumu? Darām tā, pieteikšanās termiņš beidzās, pieteikumi – tieši neviens, panika aug, bet direktora nav. Trīs dienas pēc datuma mums atraksta Dana Narvaiša. Te avīzē nepietiks vietas – bet droši ieguglējiet – un jūs redzēsiet, cik Danai ir un bija daudz labu ideju pedagoģijā, kas ielika gan labus pamatus skolas pašā aizsākumā, gan deva enerģisku un pārdomātu uzrāvienu nākamajos gados.

2013./14. mācību gads: būs vai nebūs?

2013.gada 31.augusts

Skolā ir pieteikušies 9 bērni. 6 pirmsskolēni un 3 skolēni uz 2.klasi. Pirmklasnieka neviena. Dažas ģimenes, kas izrādījuši interesi saka – ‘mēs paskatīsimies, kā jums ies, varbūt pievienosimies nākošgad.” Skola darbojās 2 telpās, kas tiek aizlienētas no zinātkāres centra “Zinoo”. Nepieciešamās mēbeles esam savākuši no visas apkārtnes. Gandrīz kā brāļu draudzes laikos.

2014.gada janvāris

Skolas kontā ir gandrīz nulle eiro. Visu gadu pārtiekam no ziedojumiem un brīvprātīgā darba. Daudz, daudz brīvprātīgā darba.  Ilgi vairs tā nevarēs. Sasaucam vecāku sapulci. Sakām, ka, iespējams, skolu jāslēdz. Nepietiek līdzekļu skolotāju algām. Vecāki, saka – nē, un piekrīt skolas maksas celšanai un paši aizdod vēl papildus skolai naudu, lai sanāk akreditācijai un algām.

2014. gada 31.maijs.

Skolas mantas 3 autopiekabēs ir aizvestas uz vasaras noliktavu. Šajās telpās ilgāk nevaram palikt. Bet skola ir akreditēta – tas nozīmē kā skolā viss notiek atbilstoši valsts uzstādījumiem par izglītības kvalitāti un jaunajā mācību gadā būs valsts līdzfinansējums, arī pašvaldība ar mums sarunājās gan par iespējamu telpu pieejamību, gan līdzfinansējumu.

2014./15. mācību gads, 2015./16. mācību gads: iedzīvošanās Ziemeļu ielas mājā  

Mūsu lietošanā nodota skolas ēka ar plašu pagalmu, mazliet cauru jumtu un apkures sistēmu avārijas stāvoklī. Skola aug ātri un jaudīgi. Atvērto durvju dienas, sarunu un diskusiju vakari, dalība projektos “Gudrais rotaļlaukums, “Augstāk par zemi”, “Virtuves sarunas”, kopā ar mums aug un iedvesmojās “Rīgas Jaunā sākumskola” (kas tagad darbu turpina kā “Domdaris”), sociālās uzņēmējdarbības pirmsākumi “Reach for Change”, nominācija “Global Teachers prize”. Viss notiek ārkārtīgi strauji, radoši, pielāgojot visu, ko var pielāgot, jo naudas joprojām mums nav daudz. Pēc 2 gadiem māja ir pilna līdz malām un mēs meklējam jaunas mājas skolēniem, Ziemeļu ielas ēku un pagalmu atstājot mazākajiem – mūsu pirmsskolēniem.

2016./17. mācību gads, 2017./18. mācību gads: augam tālāk līdz pamatskolai

2016.gada 1.septembris ar simbolisku skolēnu ‘pārgājienu’ no Ziemeļu ielas skolēni dodas uz savu jauno skolas ēku Rīgas Tehniskās Universitātes Cēsu filiāles 2.stāvā. Tur smaržo pēc krāsas, jo iepriekšējā vakarā esam beiguši krāsot garderobes sienas. Ideju ir daudz, visi strādā galvas nepacēluši.

2017.gada pavasaris

No skolas augšanas tempa un apjoma esam saguruši, risinājumi vajadzīgi vairāk, bet lēmumus pieņemam lēnāk kā gribētos. Mums pievienojas Agnese Pilsuma, viņa saka, ka šis, ko mēs te darām ir ļoti jēdzīgi. Un to var un vajag turpināt. Agnesei ir lieliskas spējas ieviest kārtību, atrast risinājumus un sapratni tur, kur ir kaut kas sameties, saķēries un sabuksējies. Agnese prot sakārtot un uzturēt lietas un sadarbības, kas jau dažus gadus gaidīja kādu, kas to var izdarīt. Mēs atviegloti uzelpojam, un ķeramies pie tālākiem plāniem visi kopā!

2018. gada februāris

Speram nozīmīgu soli pretim tam, ka 2021. gada jūnijā mūsu skolu varētu absolvēt pirmie 9.klases skolēni – sākumskola kļūst par pamatskolu!

2018./19. mācību gads:

2019.gada februāris

Lai juridiski tiktu no biedrības uz sociālo uzņēmumu pēdējo 2 mēnešu laikā esam diezgan daudz pavadījuši laiku ar visādu līgumu, pieteikumu, atteikumu, pieslēgumu un atslēgumu sagatavošanu. Un diezgan bieži esmu zvanījusi uz daudz dažādām iestādēm. Un visur, visur (!!!) pretī ir bijuši laipni, atsaucīgi, izpalīdzīgi un kompetenti cilvēki, kas palīdz risināt jautājumus, nesarežģot un samazinot dokumentu šurpu-turpu sūtīšanu. Cēsu, Mārupes, Siguldas, Jaunpiebalgas, un - jā - arī Rīgas domē, Uzņēmumu reģistrā, Izglītības kvalitātes valsts dienestā, Valsts Kasē, Izglītības ministrijā, Kultūras ministrijā un Labklājības ministrijā, Swedbankā un Valsts ieņēmumu dienestā, Altumā – visur ir cilvēki, kas dara savu darbu ar prieku, dara ātri un ar izpratni.

2019.gada jūlijs

Esam izauguši lieli. Varbūt lielāki un ātrāk nekā varam paspēt tikt līdzi. Attīstības temps, izaicinājumi un iespējas, ko tas nes līdzi, kļūst plašāks, iesaistīto cilvēku kļūst vairāk, vēlmes un vajadzības sāk atšķirties. Nonākam iekšējā krīzē. Un iezīmējās vairāki varianti, kā skolai turpināt būt. Diskusijas pāraug strīdos, pasakām viens otram šo to lieku. Ar mediatora palīdzību sarunas pabeidzam cilvēcīgi. Reizē novēlu un nenovēlu tādu pieredzi citiem. Covid krīze gan pēc tās krīzes ir vieglāk menedžējams gadījums. No mazas, ģimeniskas vecāku dibinātas skolas ar 9 skolēniem un 3 skolotājiem, esam izauguši līdz skolai, kurā mācās 130 ģimeņu bērni un strādā 40 darbinieki. Tas ir vērā ņemams sociālais uzņēmums, kam ir savas saistības, savi kvalitātes kritēriji un apsolījumi, kas jārealizē.

2019./20. mācību gads: starp krīzi un krīzi

2019.gada decembris

Pirmo pusgadu dzīvojam skolas vadītāja meklējumos. Šoreiz nepalīdz ne Twitteris, ne Facebook, ne rekomendācijas. Līdz kādā brīdi rūpīgāk paskatāmies paši uz sevi un ieraugam, ka mūsu nākamais direktors jau labu laiku ir bijis tepat blakus (un joprojām ir) – čau, Ivo Rode! Darbi un atbildības kārtojās, skola turpinās, ALTUM atbalstītā sociālās uzņēmējdarbības grantu projektā mums ir lieli plāni.

2020. gada marts

Tik tikko ievilkuši elpu pēc iekšējām pārmaiņām kā “ķirsīti” uz tortes saņemam kovidu un attālinātās mācības. Par laimi tas notiek skolēnu brīvdienās, tā ļaujot kaut mazliet aptvert, ko varētu darīt. Ar vecāku atbalstu, bērnu atsaucību un skolotāju lielu darbu gadu pabeidzam ar godam nopelnītu saldējuma kokteili.

2020./21. mācību gads: A, B, C un Ž mācību plānu gads

2020. gada 1.septembris

Lūdzu, mazgājiet rokas un nelaidiet uz skolu slimus bērnus, paši arī nenāciet, lai mēs varam pēc iespējas ilgāk palikt skolā un sadraudzēties, iemācīties to, ko pagājušajā pavasarī nemācējām datoros un to, ko datoros nemaz nevar iemācīties – draudzību, sadarbību, kopā būšanu, strīdēšanos un atkalsalabšanu.

P.S. Nu jā, tas, ka ar roku mazgāšanu nepietiks, to vēl nezinājām. Būs vēl maskas, kontaktpersonu saraksti, vakcinācijas ‘par, pret, kad’ diskusijas. Būs izglītības ministrijas A, B un C plāns, un tam visam pa visu bērni. Ko esam centušies nepazaudēt aiz ‘zoom’ ekrāniem un epidemioloģiskajiem ierobežojumiem.

2021. gada 1.aprīlis

Man joki patīk. Bet šis nav nekāds 1.aprīļa joks. Tas ir lieliska darba un veiksmes rezultāts jau gandrīz 9 gadu garumā. No šodienas un turpmāk – Cēsu Jaunā vidusskola. Salīdzinoši  vienkārša administratīvi tehniska darbība, kas mums nozīmē daudz. Lai cik neticami skolu dibinot likās, ka šī skola kādreiz varētu būt vidusskola, tad šobrīd mēs tam esam pavisam tuvu. Domu par vidusskolu esam apsvēruši un domājuši visus skolas pastāvēšanas gadus, sprieduši par to dažādi, atkarībā no komandā valdošā optimisma, reālisma vai drosmes devas. Tālāk tagad tikai darīšanas vaina:)

2021.gada 24.maijs

Šodienas mazais brīdis, kad 9.klasnieki mūsu mājas pagalmā kopā gatavo dāvanu skolai, man nozīmē vairāk par ziediem un ‘salūtu’, ko parasti gaidām izlaidumā. Šodien kaut kas smuki saslēdzas, lai gan nekas jau nav noslēdzies – viss turpināsies tālāk.

Pirms 8 gadiem šajā pašā pagalmā mēs sākām būvēt skolu. Tagad viņi ‘buvē’ skolai. Puķes, apsveikumi un atestāti – tas viss būs. Un tas viss pieder pie svētkiem, bet šis šodien ir iespējams viens no maniem jau mīļākajiem un īstākajiem svētku sajūtas brīžiem izlaiduma sakarā. Sajūta, ka kaut ko mēs visu šo astoņu gadu laikā esam izdarījuši ļoti pareizi.

2021. gada 31.maijs

Par šo gadu vēl grūti apjaust, kas pēc pāris gadiem no tā paliks viskošākajā atmiņā un ko mēs no tā kopumā būsim paņēmuši līdzi. Gads ir prasījis daudz un neesot ikdienā fiziski kopā licis būt klātesošākiem, uzmanīgākiem, vērīgākiem daudz vairāk kā ierasts. Tomēr gadu noslēdzam ar lielu gandarījumu! Vecāku pārdomas un pēcgaršu par šo mācību gadu vēl gaidām, aptaujas aizpildās lēnāk, sarunas notiek retāk. Šogad grūtāk kā citus gadus ir bijis sarunāties. Taču mūsu skola ir iespējama tikai, ja ir iespēja sarunāties bērniem, vecākiem un pedagogiem. Jo tikai tā mēs varam sniegt piemērotāko atbalstu bērnam mācību procesā.

2021. gada 4.jūnijs.

Visu nedēļu esam pavadījuši individuālās sarunās ar kolēģiem pilnām ar ‘paldies’ un pārdomātiem ieteikumiem labākam nākamajam gadam. Darba kolektīvi līdz 20 var sanākt kopā. To darām – un ar prieku, gandarījumu un nebijuši labu kopējo sajūtu noslēdzam mācību gadu skolotājiem. Ir mācību gadi, kas grauj ticību, kas tas ko darām ir vajadzīgs, un ir kas ceļ. Šis, lai cik jocīgs ārēji, iekšēji ir mūs uz augšu un dziļumā reizē cēlis. Novēlu katram TĀDU 99% sieviešu kolektīvu.

2021.gada 13.jūnijs

Agrs rīts, putni ir modušies jau 2 stundas, bet saule vēl nav uzlēkusi. Mūsu pirmie absolventi ir beiguši izlaiduma after-pārtija afterpārtiju, kur man ir gods būt par viņu šoferīti-agri-no-rīta-mājās-izvadātāju. To pieņemu ar prieku kā dāvanu, jo, nu – tie ir pusaudži, kas ne vienmēr visur ļauj tev būt klāt. Un es drīkstu būt tur klāt! Redzēt, cik viņi ir lieliski jaunieši. Viņi zina, ko dara, daudz sarunājās, vēl vairāk smejas, viņu joki ir asprātīgi, tāpat kā viņu mūzikas izvēle. Dzīvespriecīgi. Un nereāli forši. No visas sirds novēlu viņiem, lai tas prieks paliek ar viņiem.

Cēsu Jaunā skola joprojām ir labākais, ko redzu, ko varu darīt, lai varbūt kādreiz pēc 10 vai 20 gadiem, kad izaugs šodienas bērni, viņi varētu būt gudrāki pieaugušie par mums. Es redzu, ka viņi spēs izprast un novērtēt citu cilvēku pasaules uzskatus, sarunāties un sadarboties ar  dažādiem cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem, un rīkoties kopīgas nākotnes labā. Es joprojām tāpat kā pirms 8 gadiem domāju, ka skolas videi un atmosfērai, ko veido pedagogu attieksme un vecāku iesaiste, ir lielāka nozīme par labām atzīmēm un augstu vietu skolu reitingā. Dzīvesprieku joprojām tajos nemēra. Bet mums tas ir svarīgs!

Man liekas tas būtu traki, un varbūt kādreiz es to izmēģināšu - ‘ietagot’ katru, kas šajos skolas  augšanas gados ir bijis kopā ar mums. Atbalstījis ar savu attieksmi, drosmi, cerību, ticību, stratēģiju, uzticēšanos, gudrību, atbalstu, smaidu, apskāvienu, padomu, ar savu eiro, un latu (2013. gadā, jā:) un galdu, dīvānu, vai jebko citu, kas bijis noderīgs, ar vienkārši patiesu interesi: kā jums tajā skolā iet? Tie ir simti un varbūt pat tūkstoši cilvēku. Vienā dienā es jūs saskaitīšu, bet šodien es vienkārši zinu, ka jūs esat. Un tāpēc mēs esam stiprāki, gudrāki, dzīvespriecīgāki un jaudīgāki kā pagājušogad. Un katru iepriekšējo gadu kopš 2013.gada.

PALDIES un tiekamies ar jaunu jaudu jau devītajā Cēsu Jaunās vidusskolas mācību gadā!

Mums var pievienoties dažādos veidos – mācīties, mācīt, un atbalstīt iesakot tiem, kas meklē, kur to jēdzīgi darīt!

Bērnībā zīmē visi

Baiba Leitena ir Cēsu Jaunās skolas mākslas skolotāja, kura atzīst, ka tas ir visai liels izaicinājums.

“Mūsdienās daudz runājam par radošuma attīstību, par dizaina domāšanu, kas uzliek mākslas skolotājiem papildus pienākumu mākslu pacelt daudz augstākā līmenī.  Turklāt nemitīgi ir jārod iespēja katram bērnam pašam atrast tieši viņa unikālo talantu, pieeju, stilu mākslā,” saka Baiba, atklājot, ka pamatskolas laikā zīmēšanu kā mācību priekšmetu īsti pat neatceras, to skaidrojot ar to, ka skolotāja nebija personība, kas spēj aizraut skolēnus.

Taču vēlāk, laikam ejot, viņa saprata, ka ļoti pašai patīk zīmēt. Aiz muguras palicis arī nepiepildīts Mākslas Akadēmijas sapnis, taču zīmēšana vienmēr bijusi Baibas sirdslieta.  

“Mēs arī dzīvojam laikā, kad viss ir pieejams. Arī idejas un paraugi internetā. Bet būtiskākais ir tajā visā neapjukt, bet meklēt savu ceļu. Šis gads bija arī ļoti izaicinošs ar to, ka mācības notika attālinātajā vidē. Sākumā pat jutos apjukusi, kā lai skolēniem māca zīmēt. Taču es atradu veidus un patiesībā strādāju ļoti radoši,” vērtē Baiba.

Jautāta, vai skolēnam ir jāpiemīt talantam, lai zīmētu, viņa norāda, ka drīzāk jābūt vēlmei zīmēt. “Protams, talantīgu skolēnu uzreiz var pamanīt, bet tas nenozīmē, ka zīmēt nevar visi. Turklāt mākslas veidi ir tik dažādi. Iespēja izpausties ir katram. Jautājums, vai skolēns vēlās zīmēt,” precizē mākslas skolotāja, atklājot, ka attālinātās mācīšanās laikā atklāja savu skolēnu vēl neiepazītās talanta puses. Atklājās daudzi patīkami pārsteigumi, kā skolēni domā, strādā, zīmē, interpretē.

Runājam arī par to, ka bērnībā taču visi bērni zīmē un krāso kaut ko. Kas notiek vēlāk? Kādēļ, pieaugot bērniem, attālinās viņu vēlme paņemt rokās zīmuli vai krāsas.

  Mēs dzīvojam laikā, kad viss ir pieejams. Arī idejas un paraugi internetā. Bet būtiskākais ir tajā visā neapjukt, bet meklēt savu ceļu.

“Patiesībā jau bērni, kad ir mazi, tādā veidā izsaka savas emocijas, jūtas, atspoguļo dienas notikumus. Vēlāk iemācāmies runāt, izteikt savas sajūtas, domas citādā formā. Taču noteikti ir cilvēki, kuri turpina zīmēt. Daudzi saprot, ka zīmēšana ir arī viņu talants un sāk to izkopt. Zīmēšana kā nodarbošanās var būt lieliska terapija. Iespējams, daudz biežāk un vairāk cilvēkam rokās būtu jāieliek ota vai krāsu zīmuļi. Lai apstājas! Lai izzīmē sevi,” prāto Baiba, atklājot, ka pati mājās arī mēdz paņemt rokās otas un zīmēt. Vēl viņa bilst, ka vasarā viena no vecāku un bērnu kopīgām nodarbēm varētu būt zīmēšanas pēcpusdiena. Lai var izzīmēties no sirds un ar krāsainiem pirkstu galiem.

Liene Lote Čemme

Mazāk = vairāk

Ivo Rode, 

Cēsu Jaunās vidusskolas direktors

Cēsu Jaunās skolas 9.sezonas priekšvakarā beidzot redzam, ka ne tikai pie mums Cēsīs, bet visā pasaulē sākam saprast teicienu “mazāk = vairāk” pavisam citā griezumā. Ja iepriekš, jau kopš civilizācijas pirmsākumiem, kopējā sabiedrības tieksme bijusi pēc lielā, milzīgā, grandiozā, tad šobrīd sākam atgriezties pie pazīstamā, lokālā, mazās kopienas, ģimenes. Bet par visu pēc kārtas.

Piramīdas, tempļi, kolizejs, katedrāles, milzu stacijas ēkas, pilis, muižas, Titāniks, koncertzāles, kas pulcē pūļus, futbola stadioni, kuros satilpst neskaitāmi tūkstoši, supermārketi, XXXXX izmēra veikali, TC “Alfa” nemitīgā paplašināšanās, Dziesmusvētku estrādes pārbūve, jaunas nacionālās koncertzāles būvniecība, “Airbus” rekordlielie aviolaineri, super kruīza kuģi, visbeidzot - lielās skolas, ģimnāzijas, lielās telpās un bijušās izglītības ministres sapnis par mazo skolu slēgšanu un mega klašu izveidi. Aizraujoties ar lielo, klusā nāvītē iet bojā mazais - mazie veikaliņi sen izmiruši, mazās skolas - slēgtas, vietējais ražotājs spiests pārdot savu produkciju par hipermārketa noteikto cenu, noskatoties, kā veikals uzliek skaistu uzcenojumu un patērētājs šokā par dzīves dārdzību, vietējie tautas nami klusi un kopienas attālākās dzīvesvietās cīnās par savu vietu zem saules.

Lielāks var būt labāks, lielāks var optimizēt resursus, var panāk iespaidīgāku šovu un piedāvāt visu vienuviet. Protams. Bet lielajā kaut kas vienmēr pazūd. Lielajām korporācijām, veikaliem un, diemžēl, arī skolām attiecības ar saviem klientiem nav īsti iespējamas. Lielais nepazīst indivīdu un var rūpēties par kopējo tēlu, kopējām interesēm, veselumu, kurā visnotaļ labi jūtas indivīds ar platiem pleciem, drosmi kabatās un skaļu muti, bet aiziet bojā klusais, trauslais un citādais.

  Šogad kā vēl nekad izjūtam interesi par mazu skolu, kurā katrs skolotājs pazīst katru bērnu, ģimeni, kurā skolēni un pedagogi ir draugi, kurā ģimenes viena ar otru ir cieši saistītas, kurā skolotāji plānojot stundas domā par katru bērnu, kurš atradīsies klasē, kurā katrs skolotājs ir mentors katram bērnam.

Vēl pirms pandēmijas sākām just vieglu vēsmu, kura nesa domu, ka mazais bieži vien ir labāks par lielo. Ka attiecības ir svarīgākas par pastaigu par tirdzniecības centru. Mājsēdī sapratām, kas mums pietrūkst visvairāk. Attiecības. Jau vairākus gadus aktīvi darbojas tiešās pirkšanas pulciņi, kur prece pie tevis nonāk pa tiešo no ražotāja, kur preču izsniegšanas brīdis ir mazs tusiņš. Ultra kvalitatīva pakalpojuma vai preces iegāde no vietējā amatnieka, mākslinieka fināla izmaksās atsver lētākas un mazāk kvalitātīvas preces iegādi supermārketā. Mazie kafejnīcu iekšpagalmu koncerti un divu aktieru izrādes izrādās ir vienlīdzīgs spēlētājas lielajiem pasākumiem. Mazo pagastmāju svētki un amatnieku tirdziņi - sirsnīga vieta, kur satikties un ņemt līdzi arī bērnus. Mazās skolas - vieta, kur katrs bērns tiek pamanīts, sadzirdēts, samīļots.

Lai gan vēl prātos ir doma, ka viss kādreiz būs atkal kā iepriekš, visi zinām, ka nebūs. Es vismaz ceru, ka nebūs, jo, lai gan daudz šajā pandēmijā ir zaudēts, tikpat daudz ir iegūts. Tikai retais sapņo par 60 bērnu klasēm, 100 000 koncertiem, grandiozu izmēru pasākumiem. Mēs pārējie sapņojam baudīt dzīvi ar tiem, kuri mums ir svarīgi, un kuriem mēs esam svarīgi, novērtējam kvalitāti, bagātināmies viens no otra mazajās kopienās.

Šis ir laiks, kad atdzimt mazajam, lokālajam, vietējam, kvalitatīvajam. Cēsu Jaunās skolas dibinātāji šo juta un zināja jau pirms 9 gadiem, kad lielākā daļa apkārtējo šo apšaubīja. Covid krīze bija tikai katalizators nenovēršamajam. Šogad kā vēl nekad izjūtam interesi par mazu skolu, kurā katrs skolotājs pazīst katru bērnu, ģimeni, kurā skolēni un pedagogi ir draugi, kurā ģimenes viena ar otru ir cieši saistītas, kurā skolotāji plānojot stundas domā par katru bērnu, kurš atradīsies klasē, kurā katrs skolotājs ir mentors katram bērnam. Jo mazāks = vairāk. 9 gadus šo domu esam pārstāvējuši, šogad patiešām jūtam, ka vairs neesam vieni, kas šo saprot.

Kāpēc mācīties Cēsu Jaunajā skolā?

Inga Mastiņa, angļu valodas skolotāja

Ik pa laikam līdz manām ausīm vējš atpūš jautājumu, "Vai pie jums tiešām ir tā, kā Feisbukā raksta?" Jāsaka godīgi - es nezinu, jo neesmu Feisbukā. Apsēdos pie rakstāmgalda, lai jums pastāstītu, kā šeit (Cēsu Jaunajā skolā) ir no mana, insaideres, skatupunkta. Esmu gan šīs skolas pedagogs, gan šīs skolas skolēna vecāks.

Pirms trim gadiem vēl dzīvojām Rīgā. Tuvojās 1. septembris, un, kā katru gadu, mans dēls arvien izmisīgāk skaitīja dienas, kas atlikušas līdz brīdim, kad būs jāiet uz skolu. Kad jautāju, kā viņš par to jūtās, viņš atbildēja: "Tā, ka man nav izvēles." No domas vien, ka manam vienpadsmitgadniekam atkal katru rītu jāceļas sešos trīsdesmit, lai dotos uz vietu, kur viņš nekad nav gribējis būt, es biju gatava mainīt visu - arī savu dzīvi, lai parādītu dēlam, ka izvēle ir vienmēr. Vienmēr.

1. septembra rītā, kamēr citi instagramos un feisbukos publicēja smaidīgas bērnu fotogrāfijas ar gladiolu, dāliju un asteru salūtiem rokās, es feisbukā ierakstīju, ka dodu sev gadu laika, lai dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš ietu ar prieku. Biju gatava pārvākties uz dzīvi jebkur, kur šāda skola atradīsies. No draugiem un paziņām dzirdēju komentārus, ka bērnam ar "tādu galvu" gan būtu jāpaliek galvaspilsētā un jāmēģina startēt uz 1. ģimnāziju, vai vēl kur kolosāli. Uz brīdi viņiem noticēju un pakonsultējos ar bērna tēvu, kurš tieši tādā garā bija gājis pa dzīvi - skolas gudrinieks, Latvijas olimpiāžu uzvarētājs, kurš automātiski tika budžeta grupā Latvijas Universitātes fizmatos. Viņš teica, ka uzticas man.

Stāsts, kā mēs nokļuvām Cēsu Jaunajā skolā ir viena no tām skaistajām pasaules sinhronitātēm, kas šķiet kā neticama sakritība, taču patiesībā ir loģiska likumsakarība. To kādreiz pie ugunskura jums pastāstīšu.

Šogad aprit otrais gads, kopš mans dēls mācās Cēsu Jaunajā skolā, un man ir zudis jelkāds atskaites punkts, kādēļ šo lēmumu nepieņēmu jau agrāk. Zinu, ka ik katrā skolā ir pa kādam brīnumpedagogam, kurš jūt, ciena, saprot un uztver bērnus kā sevi pašu. Taču nekad neesmu pieredzējusi šo fenomenu tik koncentrētā esencē, kā šogad Cēsu Jaunajā skolā.

Katram bērnam un vecākam ir savas ekspektācijas, vēlmes, vajadzības un priekšstati, ko vēlamies saņemt no izglītības procesa un pedagogiem. Mans kvalitātes rādītājs ir laimīgs bērns, kurš, domājot par skolu un skolotājiem, ne brīdi šo pāris gadu laikā nav noskurinājies. Viņam šogad bija grūti nosaukt trīs foršākos skolotājus, jo visi tādi esot, un katrs citādā veidā. Pateicoties šiem diviem mācību gadiem mans intravertais jaunietis ir laimīgāks, kā nekad savā dzīvē, pat ar visām tām pandēmijām visriņķī. Nekad neesmu pieredzējusi jaudīgāku klases audzinātājas darbu, kā šogad Unas Dreiblates izpildījumā. Tāda pašaizliedzība, jutība, redzība un vēlme iedziļināties, palīdzēt, sadzirdēt, nav kaut kas, ko jelkad spēšu uztvert kā pašsaprotamu.

  Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi.

Tā kā esmu arī šīs skolas skolotāja, tad zinu, ka ikkatra mana kolēģa iekšējā latiņa ir nolikta ļoti, ļoti augstu. Mēs pirmie būsim tie, kas pamanīs savas kļūdas vai neizdošanās. Un labi, ka ir vecāki, bērni un kolēģi, kuri pamana arī to, kas mums izdodas un laikus paslavē, pirms kāds no mums sašļūk.

Pirmo reizi savā dažpadsmit gadu pedagoģijas karjerā pieredzu tik spēcīgas skolotāju personības, kas uzņemas iniciatīvu, ir gatavi cits citu aizvietot, ja vajag, nevis skatīties šaurā savas specializācijas rāmī. Kā kolēģe pieredzu cilvēkus, kuri šeit strādā ar sirdi. Šeit nemaksā ne par centu vairāk, kā jebkurā citā skolā, gluži pretēji - man šeit nav to foršo, gadiem ierasto, galvaspilsētas piemaksu. Vēl jautrāk - es pati maksāju par sava bērna skolu un pati mācu viņam angļu valodu, jo tā ir forma, kā varu šo vidi atbalstīt. Kādos vārdos lai vēl izstāstu to, cik ļoti mans bērns šo vietu novērtē?

Jau augusta sākumā mūsu skolas pedagogi atgriežas skolā, lai mācītos. Iedomājieties? Mācītos! Un nevis tā, ka sēžam un urbinām degunu, kamēr kāds mums lasa lekcijas un mēs, galvas klanīdami, klausāmies, lai iegūtu obligātos punktus. Mēs mācāmies tā, ka katra aizsēdējusies smadzeņu kroka tiek izpurināta no putekļiem. Šeit būt ir izaicinājums - tas nav kā svētdienas rītā pankūkas uzcept. Taču katrs, kurš šeit strādā, zina, kas ir mūsu komandas satvarā. Un jā, ir dienas, kad pie mums vispār nav tā, kā vakardienas feisbuka ierakstā. Taču mūsos ir milzīga ticība tam, ko darām, un ticība, ka rīt atkal notiks kāds feisbuka ieraksta vērts brīnums.

Esmu gadiem strādājusi Rīgas skolās (arī prestižajās) un man nav nekādu ilūziju par to, ka tur ir ideālāk. Īpaši šogad, kad galvaspilsēta tā arī ne reizi neiekļuva drošo novadu sarakstā.

Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi. Nekad un nekur viss nebūs ideāli, taču, ja bērns atbild, "Es jūtos tā, it kā man nav izvēles", tad zini - ir pēdējais laiks, lai celtos un parādītu, ka izvēle pastāv vienmēr, ka savu dzīvi var sākt veidot no jauna jebkurā punktā, un tas var izrādīties dzīves labākais lēmums.

Lai jums skaistas un drosmīgas izvēles!

Starp haosu un kārtību

Ivo Rode, Cēsu Jaunās skolas direktors

Lielā daļā pasaules kultūru ir priekštats par haosu un kārtību. Iespējams, nosaukts citos vārdos, bet saglabājot ideju par pretstatiem, no kuriem neviens nav labāks vai sliktāks un pareizāks, abi ir nepieciešami noteiktās devās. Vislabāk šo ideju mūsdienās apspēlē 20.gadsimta nozīmīgākais domātājs Džordans Pītersens. Viņš kārtību apraksta kā saprotamo, kontrolējamo, iepazīto, kārtība ir, kad tev ir darbs, bērni iet uz skolu, kārtība ir “mūris, kas notur barbarus no iebrukšanas Romas impērijā”, kārtība ir, kad tu esi vesels, tev ledusskapī ir Dzintara siers, kafijas pietiek vēl kādam laikam un veļas mašīna tavu balto kreklu izmazgā kārtīgi un tīri (arī tur pie apkaklītes). Haoss ir neiepazītais, nevaldāmais potenciāls, kas mutuļo un vārās, haoss nav kontrolējams, haoss ir, kad tavi bērni saslimst, kad tu pazaudē darbu un nezini, vai tev pietiks naudas rēķiniem. Haoss ir caurums mūrī, pa kuru barbari iekļūst Romā un sāk to dedzināt. Haoss ir, kad tavai veļasmašīnai ir ciet filtrs un drēbes iznāk ārā slapjas un smird pēc vecas trauku lupatas.

Un tomēr -  tie abi ir vajadzīgi un nepieciešami. Haosam ir potenciāls par kaut ko kļūt, kārtība ir tas, par ko tas ir kļuvis. Viena no lielākajām meistarībām savas eksistences laikā uz šīs zemes ir spēt būt balansā starp abiem. Pirmatnējais cilvēks, kura ala ar pavardu centrā bija vienīgā vieta, kur valda kārtība, devās haosa spēku pasaulē to pakļaut sev. Katru dienu, ejot aizvien tālāk, haosa valstība atkāpās un tajā tika iedibināta kārtība, alu zīmējumi parāda, kā nezināmais, nevaldāmais, pat bīstamais kļūst par pazīstamu un iekārojamu medījumu, kur, zināmu kārtību ievērojot, haosa bīstamības riski tiek samazināti līdz pieļaujamai normai. Taču, ja alu cilvēks aizklīst par tālu haosa valstībā, šie varenie spēki to sarauj gabalos - viņš var tikt ievainots, nosalt, mirt badā vai kādā citā nāvē. Bet paliekot alā, nekad neizejot tur, pie nezināmā, nevaldāmā potenciāla, rezultāts ir ne mazāk bēdīgs. Visa kultūras, mākslas, zinātnes un citu jomu attīstība ir veidojusies no haosa potenciāla izprašanas un kārtības ieviešanas tajā. Tomēr pārāk ilgi sēžot uz lauriem, paliekot kārtības vienveidībā un paredzamībā, ūdens sāk duļķoties, progress apstājas, sākas apātiska stagnācija. Balanss ir atslēga.

Skolēns izglītības procesā ir šis alu cilvēks, kurš dodas haosa valstībā ieviest kārtību. Viņš dod vārdus vēl nezināmām lietām, veido sistēmas, analizē, izdara spriedumus. Ja skolēnam ir par daudz haosa, rodas apjukums un nevēlēšanās dodies ārā no alas, kurā ir labi un silti. Reizēm haosa spēki neļauj pilnvērtīgi ieviest kārtību, jo skolēna ikdienas dzīve ir nesakārtotības pilna. Vai es pieminēju, ka haoss ir infekciozs? Tas sākas no vienas dzīves jomas un līdzīgi kā kovids pārņem citas. Istaba bardakā, nekonkrēts dienas ritms, iekavēta mājas darbu izpilde, par daudz treniņu, pusaudžu dzīves trauksmainā ikdiena, neregulāras ēdienreizes. Un tad lēnā garā (patiesībā ātri) haoss jau ir visur - tev izkrīt no rokām telefons un sašķīst stikls, nestrādā zooms, aizmirsti par mājas darbu, dabū klepu un vēl arī potīte samežģījās. Otrā galā dzīvo pedantiskā kārtība, kurā tu esi noaudzis ar sūnām, iesēdies savā datorklēslā un ārā vairs iet negribi, tev nevajag un negribas neko jaunu, pat īsti draudzēties ar cilvēkiem. Tu esi iegājis savā rūgteni saldajā ikdienā un tur arī vēlies palikt. Bet ir arī risinājums, protams! Haoss ir risinājums pedantiskai kārtībai un kārtība haosam. Atslēga, protams, ir balanss.

Skolotājs pēc savas būtības ir profesionāls balansētājs. Skolotājs visas dienas garumā mēģina noturēt skolēnu balansā starp abiem. Iesākumā ļaujot skolēnam pagozēties kārtības saulītē, un tad sūtot nelielā misijā haosa teritorijā. Un kolīdz briesmas uzglūn pārāk daudz, skolotājs baltā zirgā skolēnu glābj no nevaldāmajiem, nezināmajiem, neizprotamajiem spēkiem, atvedot atpakaļ drošībā vai arī dodot ieročus, ar kuriem nevaldāmos spēkus tomēr savaldīt un pakļaut, ieviešot kārtību. Skolotājs ir tas, kurš neļauj pārāk ilgi sēdēt ierasto zināšanu un prasmju apātijā, ik pa brīdim atgādinot, lai gan šajā alā ir labi un  ugunskurs silda, tur ārā, tur, tur…

Laiks, kurā skolotājs neatrodas skolēnam blakus (vari uztvert vārdu skolotājs cēlā nozīmē - kāds, kuru tu sauc par savu dzīves skolotāju vai vienkārši, no kura pieņem padomu)  ir izjaucis balansu. Zināmā mērā ir iestājies haoss, ir izjaukts ierastais ritms, paredzamība, kārtība. Citās jomās, ir iestājusies viena kārtīga apātija. Ikdiena ir vienmuļa, paredzama, vienveidīga, bez asām izjūtām un mazajām uzvarām. Kā balansu atjaunot? Šķiet, saglabājoties ārkārtas stāvoklim, pulcēšanās aizliegumam un mācībām no mājām, ir tikai viena metode - attiecības. Lai kādā formā, veidā, platformā, bet dibināt, saglabāt, uzturēt attiecības. Klausīties vienam otrā, uzrunāt otru, stāstīt, sadzirdēt, būt blakus, kaut digitāli. Būt par to, kurš palīdz uzturēt balansu un lūgt palīdzību balansa ieviešanā. Gatavojot uzdevumu skolēnam, zināt kur viņš dzīvo, kā jūtas, cikos ceļas un ko darīs vakarā. Sarunāties vienkārši tāpat. Būt blakus, atjaunojot balansu tajās jomās, kur to var atjaunot. Plānot ikdienu, kuros haoss un kārtība mijās viens ar otru un spēt būt par vadītāju un balansu. Izaicinājums, viennozīmīgi. Bet ko gan citu no vecāka un pedagoga var prasīt, kā pieņemt šo laikmetu tādu, kāds tas ir un meklēt veidu kā savu dzīvi un savu bērnu dzīvi noturēt veselīgā balansā. Balanss starp haosu un kārtību.

Kā apgūt svešvalodas?

Šādu jautājumu uzdevām mūsu angļu valodas skolotājam, pēc izglītības tulkam, ROBERTAM SKUTELIM, kurš angļu valodu māca arī daudziem citiem studentiem visā Latvijā.

Viņaprāt, pareizākais veids, kā mācīties svešvalodu – nepiespiesti un pavisam noteikti nesākot ar gramatikas iekalšanu. Turklāt visbiežāk to izdarīt ir daudz vieglāk, ja tam ir konkrēts mērķis – došanās ceļojumā, ārvalstu draugi, interesants raidījums konkrētajā valodā, kuram gribas sekot līdzi.

“Atceros, ka es krievu valodu iemācījos, spēlējoties ar kaimiņu puiku, kurš neprata ne vārda latviski, es – krieviski. Patiešām vēl šodien atceros tās mūsu pirmās komunikācijas reizes, kad es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko viņš no manis vēlas. Bet šajā gadījumā vide, kurā es augu un, protams, sarunu partneris bija tas, kurš mudināja apgūt krievu valodu. Kas attiecas uz angļu valodu, manā bērnībā nebija tā, ka skatās animācijas filmas vai spēlē videospēles svešvalodā. Mācījos angļu valodu skolā un man pat bija labas atzīmes. Taču 11. klasē pie mums ciemos uz skolu atbrauca apmaiņas skolēni no Francijas un gribējām kopā spēlēt kārtis. Tad es sapratu, ka angļu valodu nezinu vispār, jo es pat kopīgi kārtis nevarēju uzspēlēt,” atceras Roberts un atklāj, ka vēlāk jau angļu valodu sāka mācīties ar citu apziņu. Turklāt skatoties daudz filmas, klausoties mūziku angļu valodā. Roberts norāda, ka svešvalodas apguvē ir svarīgi saglabāt zināmā mērā vieglumu. Tā nav gramatikas iekalšana, bet drīzāk rotaļāšanās ar valodu. Būšana valodā, klausīšanās un sadzirdēšana.

“Runājot par mūsdienu jauniešiem un krievu valodas apguvi, drīzāk tas ir izpratnes jautājums. Vai jaunieši apzinās, ka svešvalodu zināšanas viņiem palīdzēs darba tirgū. Atceros vienu no saviem pirmajiem darbiem, tur obligāta prasība bija krievu valoda. Tā kā es šo valodu zināju, varēju strādāt. Tas ir līdzīgi kā ar lazanjas gatavošanu. Tu vari katru dienu to neēst, bet ir lieliski, ja zini, kā to pagatavo un to izdarīt, kad vēlies,” smaidot saka Roberts un atklāj, ka pats viņš jau vairākus gadus vēlas apgūt portugāļu valodu, bet tam nepieciešams atrast labu skolotāju.

“Es tomēr uzskatu, lai apgūtu jaunu valodu, pasniedzējam ir jābūt. Kādam, kurš iedot kopējo kontekstu par valodu. Klasiskais piemērs, kad mācu angļu valodu un tulkojam tekstu uz latviešu valodu, man prasa, kā tad tā, ka  nesakrīt vārdu skaits. Piemēram, iedomājamies angļu valodā teikumu: “There are some nice buldings in the old part of the town.” Divpadsmit vārdi, bet latviešu valodā mēs to pasakām ar četriem – “vecpilsētā ir skaistas ēkas”.  Un te nav stāsts par to, ka kaut kas ir nepareizi iztulkots. Tā ir valodu īpatnība. Tādēļ es teiktu, ka pasniedzējam ir jābūt. Lieliski palīdz, ja ikdienā savā izvēlētajā svešvalodā var klausīties mūziku, radio vai skatīties filmas,” saka Roberts.

Runājam arī par vecumu, kurā svešvalodas uzsākt mācīties un nonākam pie secinājuma, ka īsti jau šāda vecuma ierobežojuma nav. Jautājums drīzāk par to, vai cilvēkam ir motivācija un vai ir iespēja valodu ikdienā pielietot.

“Ventspilī angļu valodas grupā pie manis atnāca mācīties kāda kundzīte, kurai bija ap 70 gadiem. Viņa teica, ka vēlās apgūt valodu, jo mazbērni dzīvo Anglijā, bet viņa grib aizbraukt ciemos, parunāties un justies piederīga ģimenei. Viņa mācījās. Visas trīs valodu līmeņus izgāja. Pēc pāris gadiem viņu satiku uz ielas un viņa mani uzrunāja angļu valodā stāstot, ka esot atgriezusies no Anglijas, pavadījusi brīnišķīgu laiku un tas man liek secināt, ka valodas apguvei vecuma ierobežojuma nav. Ir tikai jāgrib,” bilst Roberts un turpina: “Svarīgi, ka līdz ar valodu praktizējam arī izrunu, tiekam vaļā no nevēlamā latviskā valodas akcenta. Katrai valodai ir savi aktīvie muskuļi, ja tā var teikt. Ja runājam angliski, krieviski, latviski vai jebkurā citā valodā, mums darbojas citi mutes, sejas muskuļi. Šī lieta ir jāsaprot un jāpraktizē. Protams, jāklausās arī valoda. Pašiem jārunā, sevi jāsadzird.”

Domājot par bērniem un jauniešiem, kuri kūtri apgūst svešvalodas, Roberts retoriski jautā: “Kad vecāki pēdējo reizi ar jaunieti kopā noskatījās filmu  vai kādu raidījumu svešvalodā? Kāpēc šo atkal noveļam tikai uz sava bērna pleciem?” Turklāt to var darīt jebkurā vecumā – kopīgi skatīties kādu raidījumu.”

Sarunas noslēgumā nonākam pie zināmas atziņas, ka vispirms valoda ir jāklausās (daudz un bieži), tad pamazām tajā sākam runāt un tikai beigās rakstīt. Šādā secībā ikviens bērns iemācās arī savu dzimto valodu. Tieši tā būtu jāmācās arī svešvaloda.  

6 mīti un dažas patiesības par mācību procesu 2020. gadā

IVO RODE

Kad nu visi ir jau paspējuši izteikt savas domas par to, kas šobrīd notiek izglītībā, runājot daudz un par visu, vēlos piedāvāt arī dažas savas atziņas. Pieskaršos pāris tematiem, jo mans skolotājs profesors Deniss Hanovs jau pirmajā kursā aicināja neaizmirst par principu “mazāk ir vairāk”. Un skolotājs ir jāklausa.

 

Šis ir normāls mācību gads un tas tā arī jāuztver!

Neesmu drošs, vai kāds kaut ko no tā, kas šobrīd notiek, uztver normāli. Drīzāk mēs visi cenšamies joprojām palikt normāli. Lai gan septembris iesākās visai mierīgi, tomēr Damokla zobena svaru virs izglītības nozares galvām mēs jutām visi. Mēs bijām gatavi, ka jebkurā brīdī un dienā mācības var turpināties attālināti, bet kurš varēja padomāt, ka notiks kaut kas pa vidu starp klātieni un tālumu, turklāt ar visai garu iesildīšanās procesu. Vispirms jau septembra otrā nedēļa atnesa pseidokovidu. Tas ir tāds kovids, kad bērnam ir iesnas un bailēs no kovida visi savas atvases atstāj mājās. Septembrī, oktobrī klases bija pustukšas. Tad nāca skolotāju slimošanas vilnis, visbeidzot sāka saslimt visa valsts. Attālinātās mācības 7.-9.klasēm šķiet šajā brīdī kā medusmaize, ja salīdzina ar to, kas notiek klātienē. Maskas, metri, vaļēji logi, spirta aromāts gaiteņos, saplaisājusi roku āda un lielisks balss skaļuma treniņš, cenšoties uzrunāt klātesošos caur tekstilu. Maska tomēr ik pa brīdim bija jānoņem, it īpaši tajos brīžos, kad ar savu sejas izteiksmi vēlies pavēstīt kaut ko, ko runātais vārds nespēj. Tātad, ar pirmo klasi - ik pēc 20 sekundēm jāpavelk maska uz leju uz 3 sekundēm un tad atpakaļ. To varēja izdarīt brīžos, kad esi maksimāli tālu no skolēna, netīšām kāds elpas piliens neaizlidotu bērnu virzienā. Bet mēs tikām galā. Un īpaši nesūdzējāmies. Labāk tā, nekā mazajiem gatavot attālinātos darbus. Bet vai tas kādam likās normāli? Noteikti! (lasi ar ironiju) Vai šo to nepaspējām, šis tas palika aiz borta un šis tas tika pārcelts uz labākiem laikiem? Noteikti! (lasi bez ironijas).

Attālinātās mācības, kovids un globālā histērija ilgtermiņā negatīvi ietekmēs mūsu bērnus

Iepriekš minēju, ka nekas nav normāls, bet vai varam sacīt, ka “viss ir slikti”? Mācības notiek, lai gan esam no daudz kā atteikušies, taču  pats pamats ir un vienmēr tiks saglabāts - bērni piedalās izglītības procesā, kurā mēs mācām bērnus mācīties, domāt, analizēt, izvērtēt, rēķināt, izpētīt, prezentēt, utt. Tas nekur nav palicis. Nē, šī paaudze nebūs idioti! Nē, viņiem nebūs milzu robu, nē, viņi nebūs palaiduši garām prasmes un zināšanas, kas viņu dzīvēs būs izšķirošas. Mācīties klātienē ir labi, bet mācīties attālināti vai maskā nav nekas šausmīgs. Turklāt, nenoliegsim, ka šis process mums ir iemācījis ļoti daudz, ir daudz jaunu prasmju, zināšanu, atziņu, kuras skolēni ieguvuši mācoties no mājām. Lūdzu, nenovērtēsim tās par zemu.

 

Kompetenču pieeja a.k.a jaunais saturs a.k.a. skola2030 visu atrisina un ir liels solis progresa virzienā

Tas atrisinājis tikai dažas lietas un sarežģījis citas. Man, piemēram, tas viss ļoti patīk, saredzu jaunajā pieejā lielāku struktūru, sakārtotību, loģiku, secīgumu. Tā kā es mācību grāmatas un citu cilvēku radītos mācību līdzekļus lietoju tikai stundu gatavošanās procesam, bet skolēniem dodu paša sagatavotus tekstus un uzdevumus (atskaitot attēlus un video), jūtos tā, it kā jaunais saturs būtu kā radīts tieši man. Bet tā nejūtas visi. Daudziem šis process šķiet sasteigts, citiem pietrūkst mācību līdzekļu, mācību grāmatu, daudziem, kas izstrādājuši savu sistēmu un kārtību, jaunās kārtības sagremošana prasīs ilgu laiku. Rezultāts - vieni (Cēsu Jaunā skola) ir ieguvēji, citiem - pedagogu trūkums un apjukums padziļinās. Šķiet, nekas nav tikai balts vai melns. Mēs Jaunajā skolā jauno saturu par jaunu neuztveram jau sen. Pat neturam par mērķi vai objektīvu, drīzāk kā paraugu un iztikas minimumu, saprotams, jo te visi ir jauni, bet pazīstu daudz ne-jaunus, bet brīnišķīgus skolotājus, kas nav tik entuziastiski kā es un vai šis mācību gads bija īstais, kad to uzsākt, arī manas domas dalās.

Vecāko klašu skolēni var normāli mācīties attālināti

Jā un nē! Var, bet cik ilgi? Var, bet kāds atbalsts viņiem tiek sniegts? Var, bet vai visi? Var, bet kādā formā un intensitātē? Var, bet pedagoga autoritāte un personība ir neaizvietojami. Var, bet ar samērā biežiem klātbūtnes mirkļiem. Esam novērojuši, ka vissvarīgākais elements bērna pedagoģiskajā dzīvē ir nevis uzdevums vai darba lapa, vai rezultāts vai atzīme, vai vēl kas cits, bet pedagogs. Āmen! Es to pateicu, beidzot! Bērni var visu un visādi, bet tieši pedagoga klātbūtne, veids kādā viņš runā, skatiens, žesti, humors, uzslava, uzsitiens uz pleca, īsa saruna par aktuālo, smaids, humors ir neaizvietojami. Cenšamies uzdevumus dažādot, slodzes samazināt, palielināt, dot darba lapas, uzdevumi.lv, video uzdevumus, zoom stundas, projektus, eksperimentus un ko tik vēl ne. Bērni strādā, mācās, cenšas, bet motivācija un prieka līmenis lēnām krītas. Un tad mazā spožā zvaigznīte - individuāla satikšanās ar pedagogu uzlādē baterijas un darbs atkal var turpināties.

Tie, kuriem labi attīstītas patstāvīgā darba prasmes, var un varēs mācīties paši un patstāvīgi

Varēs, bet vislabāk to varēs darīt piemērotā vidē. Ir daudz runāts par to, ka mācīties var jebkur, katrs sev vēlamā laikā, veidā, ja ir patstāvīga darba prasmes. Piekrītu par visiem, izņemot par jebkur. Mācīties jau var, bet vislabāk mācīties ir vidē, kas ir atbalstoša un piemērota mācību procesam. Tāpēc esam lēmuši, ka 2021.gadā durvis vērs Cēsu Jaunā vidusskola. Mērķis ir vienkāršs - jauniešiem, kuri ir aktīvi, savā dzīvē jau dara vai vēlas darīt visādas foršas lietas ārpus skolas, būtu vieta un vide, pedagogi, kas viņus atbalstītu, ļaujot pašiem vairāk organizēt savu mācību procesu. Par šo noteikti runāsim vēl nākotnē, bet pagaidām vēlos teikt, ka, manuprāt, vide un pedagoga klātbūtne būs izšķirošie veiksmīga patstāvīgā mācību procesa nodrošināšanā. Pusaudzis var mācīties pats, ja viņam ir kur, ja viņam ir kas palīdz (jā, arī tas skaitās, ka viņš mācās pats. Pats nekad nenozīmē pilnīgi viens pats. Nekad!)

 

Mācīties ir forši!

Ne visi pie šīs atziņas dzīves laikā nonāk, bet tie, kas nonāk, ir ļoti laimīgi cilvēki. Kā saka mūsu pirmsskolas pedagoģe Linda, svarīgi ir noķert to mācīšanās kaifu. To superīgo sajūtu, ka tu kaut ko dari, izdari, domā un izdomā, mācies un iemācies. Šķiet nekad tik daudz neesmu iemācījies, kā mācot un gatavojoties mācīt. Lai cik normāli vai nenormāli viss šis, kas notiek šķistu, mēs esam tik daudz no šī laika iemācījušies. Mēs, ar to es domāju visu Cēsu Jaunās skolas komandu - skolotājus, bērnus, vecākus! Šobrīd vairāk kā jebkad novērtējam šo brīnišķīgo iespēju mācīties, iet uz skolu, vest uz skolu bērnus, pildīt mājasdarbus, pārrunāt dienā piedzīvoto, palīdzēt izlabot kādu parādu. Pat pačīkstēt par to, kā skolotājs ir bijis stingrs, ir forši. Alternatīva ir nemācīties, tad tava dzīve ir mājas, mājas, mājas, veikals, mājas, mājas. Mācīties ir forši, visforšāk!

Klases audzinātāja loma

LIENE LOTE

Ikviens no mums atceras pirmo, otro un, iespējams, arī trešo un ceturto klases audzinātāju savā mūžā. Noteikti katrā vecumposmā klases audzinātāja loma ir bijusi atšķirīga un tomēr vienmēr esam gaidījuši, ka arī skolā kāds par mums uzņemsies rūpes.

Par šo tematu diskusijā piedalījās trīs mūsu skolas klases audzinātājas – Solvita Marija Sarkane, Jolanta Briša un Una Dreiblate.

 

Kāda ir klases audzinātāja loma?

Solvita: - Tā ir būtiska, taču mēs paši savā ikdienā redzam, ka arī skolotājs ir cilvēks. Arī skolotājs slimo, viņam ir ģimene un nākas skolēniem piedzīvot klases audzinātāju maiņu. Bet vieta nepaliek tukša. Nāk cits kolēģis, ienesot citu auru.

Jolanta: - Klases audzinātājs ir ļoti svarīgs katra skolēna dzīvē. Tas, kāds  ir klases audzinātājs, tas ietekmē arī bērna, pusaudža attīstības veiksmi. Audzinātājs ir arī tas, kurš veido mikroklimatu klasē. Ja audzinātājs neizveido kontaktu ar katru skolēnu, tad tas bērns kaut kā peld pa skolu, īsti nevienam nevajadzīgs. Pedagoģijā esmu nostrādājusi ļoti daudzus gadus, turklāt dažādās mācību iestādēs. Varu teikt, ka esmu redzējusi dažādus piemērus. Var gadīties, ka par autoritāti kļūst kāds priekšmeta skolotājs. Bet arī tas ir labi. Bet labs klases audzinātājs kļūst par uzticības personu skolēniem. Es vienmēr esmu centusies, lai skolēni zina, ka vismaz pie manis viņi var vērsties jebkurā brīdī, ja vien tas ir nepieciešams. Turklāt arī vecāki jūtas droši, ja bērnu nodevuši laba skolotāja rokās. Teikšu, ka klases audzinātājs ir tilts starp skolu, priekšmetu skolotājiem, vecākiem un pašu bērnu. Tā ir nemitīga sadarbība, ko vada klases audzinātājs. Ja bērns jūtas labi klasē ar savu skolotāju, klases biedriem, viņš labi jutīsies arī skolā. Ja vēl ģimenē viss ir labi, tad bērnam tiek dots pamats, lai viņš izveidotos par veselīgu sabiedrības daļu. Bet jāsaka, ka tā ir arī savstarpēja ķīmija. Jo skolotāja kā cilvēks var būt brīnišķīga, bet skaties – ar vienu klasi viss bija labi, bet ar otru tik labi neveicas.

Una: -  Es esmu vecāko klašu skolēnu audzinātāja. Mana loma ir vairāk būt viņu draugam, bet piekrītu, ka esmu tilts starp skolēniem  un priekšmetu skolotājiem, vecākiem. Vecāko klašu skolēniem arī būtiski ir radīt drošu vidi, ļaut viņiem justies sadzirdētiem, uzklausītiem un saprastiem.  Bet otra būtiska lieta – veicināt viņus mācīties. Kā zināms, pusaudžu vecumā viņiem vissvarīgākā ir socializēšanās savā starpā, nevis pats mācību process. Ir jāatrod balanss starp sociālo vidi, sevis atrašanu un pierādīšanu un izglītošanās procesu. Mācīšanās un izaugsme nevar palikt otrajā plānā. Tam arī klases audzinātājs pievērš lielāko uzmanību. Un šo var panākt ne tikai viņus dzirdot un uzklausot, bet atdodot viņiem atpakaļ atbildību. Turklāt ne vienmēr iesaistot tajā visā vecākus.  Runājot par klases kolektīvu, domāju, ka viņiem visiem nav jābūt labākajiem draugiem, bet drīzāk  komandai, kas saliekot kopā savas stiprās puses spēj tikt līdz rezultātam. Tas ir arī stāsts par emocionālo inteliģenci, ka spējam otru pieņemt, atbalstīt, saprast utt.

-Vai klases audzinātājam vairāk pieķeras skolēni vai viņu vecāki?  Tas varbūt atšķirīgs ir no vecumposma.

Una: - Vecāko klašu audzēkņu posmā tie ir paši skolēni. Un skolēniem klases audzinātāji noteikti kādā vecumposmā nomainās. Sākumā savstarpējās attiecības ir jāveido pamazām un jāsaprot, pa kuru ceļu pie jauniešiem labāk pieiet. Bet tas ir milzīgs izaicinājums. Cik skolēnu, tik dažādu pieeju un ceļu. 

Solvita: - Mazāko klašu skolēnu grupā noteikti vēl lielu lomu spēlē vecāki. Viņiem arī ir būtiski regulāri izrunāties ar klases audzinātāju. Kā bērns jūtas? Kā viņam veicas mācībās? Kas sagādā problēmas? Kā viņu atbalstīt? Bet, protams, ļoti cieši klātstāvoši ir bērni, ar kuriem nemitīgi tiek risināti dažādi jautājumi, problēmas, mazie strīdi.

-Kāda ir laba, nē, vislabākā klases audzinātāja?

Una: - Tā, kura vienlaikus spēj redzēt gan visus klases bērnus, gan parūpēties par to, lai skolēns sekmīgi mācās un attīsta savas prasmes, zināšanas.

Jolanta: - Ir jāizveido ar katru bērnu laba komunikācija jeb savstarpējās attiecības. Ir jāizveido arī labas attiecības ar vecākiem. Ja tas izdodas, tad bērns arī komfortabli var justies starp vecākiem un klases audzinātāju.

Una: - Lai iepazītu bērnus un vecākus, lieliski darbojas mūsu skolā ieviestās individuālās trīspusējās sarunas. Tādas kopīgās vecāku sapulces vairs nav tiešām aktuālas. Šāda individuāla saruna ar skolēnu un viņa vecākiem iedod daudz gan sajūtu, gan emocionālā un informatīvā ziņā.

Solvita: - Piestāvoša savai klasei. Tas ir tas stāsts par savstarpējo ķīmiju.