Mans kaimiņš Janka varētu būt labs skolotājs
Atcerieties tos labos laikus, kad Latvijas skolās trūka kādi 500 skolotāji? Nu, vismaz uz papīra 500, realitātē daudz vairāk. Jā, tie tik bija laiki. Slavenas Rīgas centra skolas varēja mierīgi mācību gadu nostrādāt ar viena pedagoga iztrūkumu, reizēm pat varēja viens otru aizvietot, kāds strādāt vājprātīgā pārslodzē, un viss bija kārtībā. Ehh, kā gribētos atgriezties 2019. gadā. Un tomēr esam 2022.ajā, kurā no darba tika atbrīvoti vai aizgāja paši tik ļoti daudzi pedagogi. Tagad reālais trūkstošo pedagogu skaits ir krietni pāri tūkstotim.
Kur lai dabū pedagogus?
Mācībspēks sagatavos katru gadu kādu simtiņu. Tomēr nav neviena Latvijas iedzīvotāja, kurš nezinātu, ka pirmspensionēšanās vecumā valstī ir vairāk pedagogu nekā gribētos atzīt. Tātad, Damokla zobens jebkurā gadījumā kritīs. Pag, nē, jau ir kritis! Ja slavena ģimnāzija nevar atrast virkni pedagogu jau trešo gadu, tas nozīmē, ka vajadzīgs labāks plāns. Bet kāds? Popularizēt pedagoģiju sociālajos tīklos? Labi, atbalstu! Palielināt budžeta vietas pedagoģijas fakultātē? Lieliski! Stipendijas topošajiem pedagogiem? Aiziet! Mācībspēkam par 100% palielinām jaudu? Esmu par! Bet joprojām ar to nepietiek!
Ir vēl cits ceļš, kurš reti kuram patīk, vismazāk IKVD, VIIS, IZM un katram, kurš studējis pedagoģijas fakultātē! Šis ceļš ir mans kaimiņš Janka! Viņš varētu mācīt skolā bērniem ģeogrāfiju! Varētu, bet nedrīkst. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir tikai Janka un nav studējis pedagoģiju. Un visi, kuri nav studējuši pedagoģiju, ir tikai un vienīgi Jankas daudzu acīs. Bet ne manās. Redzi, mans kaimiņš Janka pasē ir Jānis, kurš vispār ir ieguvis maģistra grādu vides zinātnēs un strādā Rīgas pilsētas zinātniski-pētnieciskajā ģeotehniskajā centrā. Vai viņš kādreiz ir strādājis skolā? Noteikti nē! Vai gribētu? Jā, es viņam prasīju! Vai varētu? Nezinu, bet zinu, ka par vidi, ģeoloģiju, ģeogrāfiju, ķīmiju varētu no viņa pamācīties ne tikai skolēni vien! Vai drīkst? Nē! Nu, pagaidām nedrīkst, ir jāiziet dažādi soļi.
Tātad, lai mans kaimiņš varētu strādāt skolā, viņam ir pāris opciju.
Pirmā - viņam ir jāiestājas pedagoģijas fakultātē. Savienot ar darbu Jānis to nevarēs, tādēļ noteikti nepiekritīs
Otrā - viņš var iestādies Mācībspēkā. Tā viņš nevarēs strādāt savā pamatdarbā tikai piektdienās un brīvdienās, kad mācīsies un tajās dienās, kad vadīs man skolā stundas. Jānis nepiekritīs!
Kādreiz varēja Rēzeknē un citur iziet “ātros” pedagoģijas kursus. Lai nu paliek saturs, bet 10 nodarbībās varēja dabūt atļauju strādāt skolā. Jānis piekristu. Varbūt.
Bet man patiktos, ka Jānis vasarā sev pieejamā laikā nāk uz skolu, tiekas ar kolēģiem, veido stundu plānus kopā ar pārējo kolektīvu, skolā uz vietas iziet apmācības par vērtēšanu, klasvadību, skatās kādus pārbaudes darbus veidojuši citi, noskatās kovidlaika ierakstītās tiešsaistes stundas, apgūst internetā pieejamo saturu par mācību stundu izveidošanu. Tā teikt, nometnes formā iziet crash course! Tad septembrī Jānis tajās dienās, kad viņam jāvada stundas, iet vērot, kā citi kolēģi strādā ar klasi, Jānim tiek piesaistīts kāds pieredzējušais pedagogs, kurš pavēro Jāņa stundas un pamazām Jānis kļūst un izaug par pedagogu.
Vai tas ir ideāls variants? Noteikti nē! Es atbalstītu variantu par pedagoģijas fakultāti, ja mēs nebūtu tādā kara stāvoklī, kādā esam. Jāņa variants man šķiet šobrīd labākais no pieejamajiem? Jā!
Cēsu Jaunajā skolā ir strādājuši sportisti par sporta skolotājiem, mākslinieki par mākslas, mūziķi par mūzikas, fizikas doktorants par fizikas un inženierzinību skolotāju, programmētājs par datorikas skolotāju, tulks par svešvalodas skolotāju, biznesa sieviete, kuras visi klienti ir Krievijā, par krievu valodas skolotāju. Esam vērojuši viņu stundas daudz. Mums patīk, skolēniem patīk, vecākiem patīk, iet pēc skola2030 programmas. Es pats, piemēram, esmu ieguvis grādu teoloģijā un reliģiju pētniecībā, no šo programmu satura apmēram puse ir vēsture un kultūra, daudz darba ar tekstu pētniecību, tulkošanu. Puse manu vēstures priekšmeta skolēnu uzrakstīja eksāmenu tuvu 90%, daži labāk. Vai es tehniski drīkstu mācīt vēsturi? Kā interpretē likumu un noteikumus. Tehniski jā un nē.
Normālos apstākļos es teiktu, ka, protams, mums vajag profesionāļus ar labu izglītību. Bet mēs esam citā realitātē. Ja jūs man teiktu, ka paliek labāk, vai pat kādreiz paliks labāk, es atkāptos un teiktu, lai Jānis strādā savā pētnieciskajā centrā un mākslinieks glezno savā darbnīcā. Bet neviens nevar pateikt, ka ir labi vai ka kļūst labāk..
Nobeigumā tikai pateikšu, ka liela daļa Latvijā slaveno skolotāju, par kuriem raksta žurnāli, avīzes, interneta portāli nav pedagoģijas fakultātē pavadījuši nevienu dienu. Un tas ir tāpēc, ka papildus izglītībai, kura ir ārkārtīgi svarīga, vēl ir jābūt patikai pret darbu ar bērniem, strukturētai domāšanai, jābūt zināma veida atraktivitātei, vēlmei mācīties un pieaugt, un, galu galā - pedagoga gēnam. Manam kaimiņam starp citu šīs kvalitātes ir. Bet viņš joprojām ir tikai Janka.
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pēc Krievijas pilsoņu kara jaunizveidotajā PSRS katastrofāli trūka skolotāju - citi bojā gājuši, citi no valsts aizmukuši, - un tad akurāt ko līdzīgu veica. Sākumā vienkārši lika kaimiņJankas skolmeistara solā: ja lasīt māki, gan jau iemācīsi tam nepratējam. Pasākums izgāzās. Speciālistu nebija. Nākošais risinājums bija paātrinātie skolotāju kursi. Rezultātā skolotāju deficītu likvidēja, taču izglītotības līmenis katastrofāli kritās. Tikpat labi problēmu var risināt, liekot vidusskolēniem mācīt pamatskolēnus - aizdomas, ka vidusskolēni mācību vielas minimumā, kāds ir skolā, orientēsies labāk, nekā no ielas pasaukts onka, kurš sen aizmirsis, ko pats tai augstskolā mācījies.