Kā apgūt svešvalodas?

Šādu jautājumu uzdevām mūsu angļu valodas skolotājam, pēc izglītības tulkam, ROBERTAM SKUTELIM, kurš angļu valodu māca arī daudziem citiem studentiem visā Latvijā.

Viņaprāt, pareizākais veids, kā mācīties svešvalodu – nepiespiesti un pavisam noteikti nesākot ar gramatikas iekalšanu. Turklāt visbiežāk to izdarīt ir daudz vieglāk, ja tam ir konkrēts mērķis – došanās ceļojumā, ārvalstu draugi, interesants raidījums konkrētajā valodā, kuram gribas sekot līdzi.

“Atceros, ka es krievu valodu iemācījos, spēlējoties ar kaimiņu puiku, kurš neprata ne vārda latviski, es – krieviski. Patiešām vēl šodien atceros tās mūsu pirmās komunikācijas reizes, kad es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko viņš no manis vēlas. Bet šajā gadījumā vide, kurā es augu un, protams, sarunu partneris bija tas, kurš mudināja apgūt krievu valodu. Kas attiecas uz angļu valodu, manā bērnībā nebija tā, ka skatās animācijas filmas vai spēlē videospēles svešvalodā. Mācījos angļu valodu skolā un man pat bija labas atzīmes. Taču 11. klasē pie mums ciemos uz skolu atbrauca apmaiņas skolēni no Francijas un gribējām kopā spēlēt kārtis. Tad es sapratu, ka angļu valodu nezinu vispār, jo es pat kopīgi kārtis nevarēju uzspēlēt,” atceras Roberts un atklāj, ka vēlāk jau angļu valodu sāka mācīties ar citu apziņu. Turklāt skatoties daudz filmas, klausoties mūziku angļu valodā. Roberts norāda, ka svešvalodas apguvē ir svarīgi saglabāt zināmā mērā vieglumu. Tā nav gramatikas iekalšana, bet drīzāk rotaļāšanās ar valodu. Būšana valodā, klausīšanās un sadzirdēšana.

“Runājot par mūsdienu jauniešiem un krievu valodas apguvi, drīzāk tas ir izpratnes jautājums. Vai jaunieši apzinās, ka svešvalodu zināšanas viņiem palīdzēs darba tirgū. Atceros vienu no saviem pirmajiem darbiem, tur obligāta prasība bija krievu valoda. Tā kā es šo valodu zināju, varēju strādāt. Tas ir līdzīgi kā ar lazanjas gatavošanu. Tu vari katru dienu to neēst, bet ir lieliski, ja zini, kā to pagatavo un to izdarīt, kad vēlies,” smaidot saka Roberts un atklāj, ka pats viņš jau vairākus gadus vēlas apgūt portugāļu valodu, bet tam nepieciešams atrast labu skolotāju.

“Es tomēr uzskatu, lai apgūtu jaunu valodu, pasniedzējam ir jābūt. Kādam, kurš iedot kopējo kontekstu par valodu. Klasiskais piemērs, kad mācu angļu valodu un tulkojam tekstu uz latviešu valodu, man prasa, kā tad tā, ka  nesakrīt vārdu skaits. Piemēram, iedomājamies angļu valodā teikumu: “There are some nice buldings in the old part of the town.” Divpadsmit vārdi, bet latviešu valodā mēs to pasakām ar četriem – “vecpilsētā ir skaistas ēkas”.  Un te nav stāsts par to, ka kaut kas ir nepareizi iztulkots. Tā ir valodu īpatnība. Tādēļ es teiktu, ka pasniedzējam ir jābūt. Lieliski palīdz, ja ikdienā savā izvēlētajā svešvalodā var klausīties mūziku, radio vai skatīties filmas,” saka Roberts.

Runājam arī par vecumu, kurā svešvalodas uzsākt mācīties un nonākam pie secinājuma, ka īsti jau šāda vecuma ierobežojuma nav. Jautājums drīzāk par to, vai cilvēkam ir motivācija un vai ir iespēja valodu ikdienā pielietot.

“Ventspilī angļu valodas grupā pie manis atnāca mācīties kāda kundzīte, kurai bija ap 70 gadiem. Viņa teica, ka vēlās apgūt valodu, jo mazbērni dzīvo Anglijā, bet viņa grib aizbraukt ciemos, parunāties un justies piederīga ģimenei. Viņa mācījās. Visas trīs valodu līmeņus izgāja. Pēc pāris gadiem viņu satiku uz ielas un viņa mani uzrunāja angļu valodā stāstot, ka esot atgriezusies no Anglijas, pavadījusi brīnišķīgu laiku un tas man liek secināt, ka valodas apguvei vecuma ierobežojuma nav. Ir tikai jāgrib,” bilst Roberts un turpina: “Svarīgi, ka līdz ar valodu praktizējam arī izrunu, tiekam vaļā no nevēlamā latviskā valodas akcenta. Katrai valodai ir savi aktīvie muskuļi, ja tā var teikt. Ja runājam angliski, krieviski, latviski vai jebkurā citā valodā, mums darbojas citi mutes, sejas muskuļi. Šī lieta ir jāsaprot un jāpraktizē. Protams, jāklausās arī valoda. Pašiem jārunā, sevi jāsadzird.”

Domājot par bērniem un jauniešiem, kuri kūtri apgūst svešvalodas, Roberts retoriski jautā: “Kad vecāki pēdējo reizi ar jaunieti kopā noskatījās filmu  vai kādu raidījumu svešvalodā? Kāpēc šo atkal noveļam tikai uz sava bērna pleciem?” Turklāt to var darīt jebkurā vecumā – kopīgi skatīties kādu raidījumu.”

Sarunas noslēgumā nonākam pie zināmas atziņas, ka vispirms valoda ir jāklausās (daudz un bieži), tad pamazām tajā sākam runāt un tikai beigās rakstīt. Šādā secībā ikviens bērns iemācās arī savu dzimto valodu. Tieši tā būtu jāmācās arī svešvaloda.