Kāpēc mācīties Cēsu Jaunajā skolā?

Inga Mastiņa, angļu valodas skolotāja

Ik pa laikam līdz manām ausīm vējš atpūš jautājumu, "Vai pie jums tiešām ir tā, kā Feisbukā raksta?" Jāsaka godīgi - es nezinu, jo neesmu Feisbukā. Apsēdos pie rakstāmgalda, lai jums pastāstītu, kā šeit (Cēsu Jaunajā skolā) ir no mana, insaideres, skatupunkta. Esmu gan šīs skolas pedagogs, gan šīs skolas skolēna vecāks.

Pirms trim gadiem vēl dzīvojām Rīgā. Tuvojās 1. septembris, un, kā katru gadu, mans dēls arvien izmisīgāk skaitīja dienas, kas atlikušas līdz brīdim, kad būs jāiet uz skolu. Kad jautāju, kā viņš par to jūtās, viņš atbildēja: "Tā, ka man nav izvēles." No domas vien, ka manam vienpadsmitgadniekam atkal katru rītu jāceļas sešos trīsdesmit, lai dotos uz vietu, kur viņš nekad nav gribējis būt, es biju gatava mainīt visu - arī savu dzīvi, lai parādītu dēlam, ka izvēle ir vienmēr. Vienmēr.

1. septembra rītā, kamēr citi instagramos un feisbukos publicēja smaidīgas bērnu fotogrāfijas ar gladiolu, dāliju un asteru salūtiem rokās, es feisbukā ierakstīju, ka dodu sev gadu laika, lai dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš ietu ar prieku. Biju gatava pārvākties uz dzīvi jebkur, kur šāda skola atradīsies. No draugiem un paziņām dzirdēju komentārus, ka bērnam ar "tādu galvu" gan būtu jāpaliek galvaspilsētā un jāmēģina startēt uz 1. ģimnāziju, vai vēl kur kolosāli. Uz brīdi viņiem noticēju un pakonsultējos ar bērna tēvu, kurš tieši tādā garā bija gājis pa dzīvi - skolas gudrinieks, Latvijas olimpiāžu uzvarētājs, kurš automātiski tika budžeta grupā Latvijas Universitātes fizmatos. Viņš teica, ka uzticas man.

Stāsts, kā mēs nokļuvām Cēsu Jaunajā skolā ir viena no tām skaistajām pasaules sinhronitātēm, kas šķiet kā neticama sakritība, taču patiesībā ir loģiska likumsakarība. To kādreiz pie ugunskura jums pastāstīšu.

Šogad aprit otrais gads, kopš mans dēls mācās Cēsu Jaunajā skolā, un man ir zudis jelkāds atskaites punkts, kādēļ šo lēmumu nepieņēmu jau agrāk. Zinu, ka ik katrā skolā ir pa kādam brīnumpedagogam, kurš jūt, ciena, saprot un uztver bērnus kā sevi pašu. Taču nekad neesmu pieredzējusi šo fenomenu tik koncentrētā esencē, kā šogad Cēsu Jaunajā skolā.

Katram bērnam un vecākam ir savas ekspektācijas, vēlmes, vajadzības un priekšstati, ko vēlamies saņemt no izglītības procesa un pedagogiem. Mans kvalitātes rādītājs ir laimīgs bērns, kurš, domājot par skolu un skolotājiem, ne brīdi šo pāris gadu laikā nav noskurinājies. Viņam šogad bija grūti nosaukt trīs foršākos skolotājus, jo visi tādi esot, un katrs citādā veidā. Pateicoties šiem diviem mācību gadiem mans intravertais jaunietis ir laimīgāks, kā nekad savā dzīvē, pat ar visām tām pandēmijām visriņķī. Nekad neesmu pieredzējusi jaudīgāku klases audzinātājas darbu, kā šogad Unas Dreiblates izpildījumā. Tāda pašaizliedzība, jutība, redzība un vēlme iedziļināties, palīdzēt, sadzirdēt, nav kaut kas, ko jelkad spēšu uztvert kā pašsaprotamu.

  Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi.

Tā kā esmu arī šīs skolas skolotāja, tad zinu, ka ikkatra mana kolēģa iekšējā latiņa ir nolikta ļoti, ļoti augstu. Mēs pirmie būsim tie, kas pamanīs savas kļūdas vai neizdošanās. Un labi, ka ir vecāki, bērni un kolēģi, kuri pamana arī to, kas mums izdodas un laikus paslavē, pirms kāds no mums sašļūk.

Pirmo reizi savā dažpadsmit gadu pedagoģijas karjerā pieredzu tik spēcīgas skolotāju personības, kas uzņemas iniciatīvu, ir gatavi cits citu aizvietot, ja vajag, nevis skatīties šaurā savas specializācijas rāmī. Kā kolēģe pieredzu cilvēkus, kuri šeit strādā ar sirdi. Šeit nemaksā ne par centu vairāk, kā jebkurā citā skolā, gluži pretēji - man šeit nav to foršo, gadiem ierasto, galvaspilsētas piemaksu. Vēl jautrāk - es pati maksāju par sava bērna skolu un pati mācu viņam angļu valodu, jo tā ir forma, kā varu šo vidi atbalstīt. Kādos vārdos lai vēl izstāstu to, cik ļoti mans bērns šo vietu novērtē?

Jau augusta sākumā mūsu skolas pedagogi atgriežas skolā, lai mācītos. Iedomājieties? Mācītos! Un nevis tā, ka sēžam un urbinām degunu, kamēr kāds mums lasa lekcijas un mēs, galvas klanīdami, klausāmies, lai iegūtu obligātos punktus. Mēs mācāmies tā, ka katra aizsēdējusies smadzeņu kroka tiek izpurināta no putekļiem. Šeit būt ir izaicinājums - tas nav kā svētdienas rītā pankūkas uzcept. Taču katrs, kurš šeit strādā, zina, kas ir mūsu komandas satvarā. Un jā, ir dienas, kad pie mums vispār nav tā, kā vakardienas feisbuka ierakstā. Taču mūsos ir milzīga ticība tam, ko darām, un ticība, ka rīt atkal notiks kāds feisbuka ieraksta vērts brīnums.

Esmu gadiem strādājusi Rīgas skolās (arī prestižajās) un man nav nekādu ilūziju par to, ka tur ir ideālāk. Īpaši šogad, kad galvaspilsēta tā arī ne reizi neiekļuva drošo novadu sarakstā.

Katram ir sava izvēle, mērķi un ceļš. Saprast, vai bērns ir īstajā vietā, šodien ir ļoti vienkārši. Mūsu bērni patiesībā visu zina labāk par mums, ja vien neesam aizlipinājuši viņu sajūtas un intuīciju. Pajautā, kā bērns jūtas tur, kur atrodas, ja vien esi gatavs dzirdēt atbildi. Nekad un nekur viss nebūs ideāli, taču, ja bērns atbild, "Es jūtos tā, it kā man nav izvēles", tad zini - ir pēdējais laiks, lai celtos un parādītu, ka izvēle pastāv vienmēr, ka savu dzīvi var sākt veidot no jauna jebkurā punktā, un tas var izrādīties dzīves labākais lēmums.

Lai jums skaistas un drosmīgas izvēles!