Mācīt(ies)prieks

Valda Malceniece,

CJS direktore

Oktobrī pie mums skolā viesojās kolēģi no Čehijas privātskolas. Un tikās ar mūsu vidusskolēniem. Jautāja, kā viņiem iet un kas viņiem patīk skolā? Biju klāt šajā sarunā un esmu droša, ka tā bija patiesība, ko jaunieši atbildēja. Viņi teica, ka viņiem patīk, ka skolotājiem piemīt ‘mācītprieks’. Saruna notika angliski, un tas ir mans latviskojums no ‘joy of teaching’.

‘Mācītprieks’ un ‘mācītiesprieks’ ir divi brīnišķīgi termini, kas dzīvi skolā padara jēdzīgu, saturīgu un, godīgi sakot, bieži arī izturamu abām iesaistītajām pusēm. Gan skolotājiem, gan skolēniem.

Mūsu skolā skolotājiem patiesi piemīt ‘mācītprieks’, to mēs redzam ikdienā, stundu gatavošanas procesā un dzirdam sarunās vērtējot un pilnveidojot mācību procesu. Var just, ka skolas darbiniekiem patīk būt skolā. ‘Darbiņš vaig’ nav mūsu gadījums. Un tam nevajadzētu būt par normu arī citās skolās.

Ar ‘mācītiesprieku’ iet mazliet sarežģītāk. Pirmsskolā un skolā līdz kādai ceturtajai klasei, zinātkāre un mācītiesprieks dabiski ir augstā līmenī, viegli pamanāms un uzturams. Saglabāt mācītprieku šajā posmā ir vieglāk arī skolotājiem.

Tam seko kāds brīdis līdz kādai klasei devītajai, kad mācītprieka un mācītiesprieka saglabāšana prasa lielāku ieguldījumu no pedagogu un arī vecāku puses. Vecumposma specifika reizēm liek arī slēpt savu prieku par mācīšanos. Te svarīga ir skolotāju prasme sarunāties, būt īstam un patiesam, klausīties un kritisko brīžos atcerēties, ka pieaugušie šajā procesā joprojām ir viņi.

Mūsu vidusskolā iet otrais mācību gads jauniešiem, kam šis izglītības posms ir brīvprātīgs (vidējā izglītība nav nekas obligāts). Mācītiesprieka līmenis te joprojām lēkā augšā lejā. Tomēr tam klāt nāk spēja jautāt, ierosināt, aizstāvēt, pamatot un produktīvi protestēt, pamanīt un norādīt uz bezjēdzīgumu. Savukārt ar mācītprieku, es teiktu, ka te vislabāk iet tiem pedagogiem, kas piedzīvojuši un labi pārvarējuši spuraino pusaudžu mācīšanas periodu un saglabājuši savu autentiskumu un paši savu mācītiesprieku.

Par prieku būt skolā, un arī par prieku mācīt un mācīties, manā pieredzē, liecina divas lietas. Viens ir sasveicināšanās un atvadīšanās starp kolēģiem, skolotājiem un skolēniem, un starp skolēniem pašiem – tas ir atmosfēras termometrs. Kā un vai mēs sasveicināmies, kā un vai atvadāmies dienas beigās. Un mācīšanās, kā mēs zinām, notiek tikai labā, drošā atmosfērā.

Otrs ir tas, ko es saucu par ‘grūtajām sarunām’ kolēģu pašu starpā, ar vecākiem un ar pašiem skolēniem, un starp pašiem skolēniem. Tās ir tās sarunas, ko gribās atlikt, cerēt, ka risināmais jautājums pāries vai pašatrisināsies. Bet, ja neatliekam, tad tiekam tālāk jēdzīgāk, nezaudējot (uz)ticību viens otram un nezaudējot mācīt vai mācīties prieku.

Notestējiet – sakiet saviem kolēģiem, skolēniem, līdzcilvēkiem: “Tiekamies atkal rīt!” un pavērojiet, kas un kā notiek. Ja lielākoties viņi smaida un priecīgi saka “līdz rītam”, tad viss ir normas robežās. Dažreiz viņi greizi nosmīn, kad dienā ir bijis kāds ekstra risināms gadījums un tomēr saka – “jā, tiekamies rīt”!

Tiekamies jau rīt Cēsu Jaunajā skolā!

Nav komentāru

Komentēt