Nauda NEseko skolēnam jeb, citiem vārdiem sakot, vai kāds peldēsies naudā un kāds būs nabags?

IVO RODE, CJS direktors

Vai ir kāds, kurš uzskata, ka Rīga ir gatava un ir spējīgs to skaļi pateikt? Ja ir, tad paprasiet viņam, lai pasaka arī skaļi, ka skolu tīkls ir sakārtots! Redzēsiet, ka dūša vairs nav tik braša kā tajā Rīgas jautājumā. Skolu tīkla sakārtošana ir emocionāls jautājums, tas skar visus, bet īpaši tālāk no pilsētu centriem dzīvojošos bērnus. Tāpēc šis jautājums ir atlikts, cilāts, daudz par to runāts, bet nav līdz galam pabeigts. Nu, vismaz viena laba ziņa man ir - šis jautājums TIKS zināmā mērā pabeigts līdz 2023.gada 1.septembrim. Tūlīt paskaidrošu!

Šobrīd dzīvojam pēc principa “nauda seko skolēnam”. Ideja vienkārša - par katru bērnu valsts piešķir tik un tik naudiņas. Jo vairāk bērnu, jo vairāk naudiņas. Pārējo samaksā pašvaldība savas rocības ietvaros. Rezultātā pilsētas skolās, kurās bērnu skaits pieaug dažādu valstī notiekošo procesu dēļ, naudas ir daudz. Vai vismaz vairāk kā citur. Laukos, kur skolēnu skaits ir mazs un ar tendenci samazināties, naudas ir mazāk. Vai tas ir godīgi? Jā un nē. No vienas puses, protams, tur, kur vairāk bērnu, vairāk naudas. No otras puses, tie pedagogi laukos jau dara tieši to pašu, ko kolēģi pilsētā. Un arī laukos ir tieši tādi pat bērni kā pilsētā, ar tām pat vajadzībām, kas pakļauti tam pašam likumam, kuram pilsētnieki. Ja reiz visiem noteikumi vienādi, tad arī iespējām jābūt kaut kādā mērā sabalansētām. Un, ja mēs gribam to skolu tur laukos, tad varbūt uzturam to kārtīgi, pienācīgi un neknapināmies. Bet, ja negribam, tad varbūt nemaz ar nevajag.

Izglītības un zinātnes ministrija šo nevienlīdzību ir sapratusi un tāpēc no 1.septembra spēkā būs jauns finansēšanas modelis. Redzi, skolu dibinātājs ir pašvaldība. Bet pašvaldībai tika daudz naudas nav, lai pati uzturētu skolu pilnībā, galvenokārt, apmaksātu pedagogu algas. Tāpēc pašvaldība vienmēr ir zināmā mērā atkarīga no valsts. Bet ministrija labi saprot, ka to, kas notiek ar skolām, kur notiek skolas, kā notiek skolas, kur būs skolām būt un kur skolām nebūt, ir pašvaldības lēmums un ministrija šajos lēmumos lielākoties nepiedalās. Tāpēc, iespējams, godīgāks par “nauda seko skolēnam pa taisno uz skolu” principu būtu “nauda seko skolēnam uz pašvaldības kontu, un tad pašvaldība sadala to naudu pēc saviem kritērijiem”.

Teikšu godīgi - man patīk! Pašvaldībai tā ir lielāka rocība pašai lemt un dalīt. Turklāt, kurš gan labāk par pašu pašvaldību zina, kas viņu sētā notiek. Vienlaikus, mēs redzam, ka jaunais modelis prasa sakārtot skolu tīklu, izveidot ilgtspējīgus naudas sadales kritērijus. Jau šobrīd ir skaidrs, ka, paturot visu kā ir, naudas nepietiks. Uz vienu gadu valsts piemetīs iztrūkumu, bet no 2023.gada 1.septembra tīklam būs jau jābūt “darba kārtībā”. Tātad, tīkls tiks lielā mērā sakārtots, jo nauda vienmēr pārsit jebkuras emocijas.

Bet paliek jautājums - kā dalīt naudu? Kā kārtot tīklu? Redz, varētu paturēt to pašu principu, kas jau ir - nauda seko skolēnam. Bet varbūt šī ir iespēja dalīt kaut kā citādāk, godīgāk? Ir iespēja “drusciņ” paņemt no tā, kam ir daudz un iedot tam, kam vienmēr ir trūcis. Bet vai tas, kam ir daudz, būs ar mieru? Ir iespēja pateikt - hei, beidzam knapināties tur, kur visa kā ir maz un demogrāfiskā situācija bēdīga. Taisām ciet! Ir iespēja pateikt - nē, mēs tur skolu gribam un tāpēc investēsim tur pietiekami, lai skola tur nākamos 20 gadus būtu! Lēmumi nebūs viegli. Skaidrs, ka katra izglītības iestāde aizstāvēs savu pozīciju, šķiet, reti kurš gribēs dalīties. Pašvaldībām šis būs spraigs laiks.

Varbūt ir kāda spīdoša ideja par to, kā to pīrāgu dalīt labāk, pareizāk, godīgāk, domājot par nākotni, domājot par bērnu, domājot par kvalitāti, domājot par vienlīdzību? Vai kāds zina, kā to Rīgu pabeigt?

Nav komentāru

Komentēt